Showing posts with label cats. Show all posts
Showing posts with label cats. Show all posts

Tuesday, September 3, 2013

Mājas dzīve piekrastē /// Coastal home life

Darba ainiņas no mājas dzīves, kad jūnijā dzīvojos ar Lauru un Eko.

^^^^^
Some work sights from home life, when I was spending my time in June with Laura and Eko.




Laura, Eko



Lauras tēta īpašais lācītis /// The special bear of Laura's dad

Lauras īpašais krekliņš un Zvaigžņu karu grāmata /// Laura's special sweatshirt and Star Wars book



Eko pašā slinkumiņā /// Eko at his laziest

Valdzinošie bērnudārza mirkļi /// The old charming kindergarden times


Lana, be our guest









Monday, December 31, 2012

Svešas mantas istabā /// The things in my room that are not mine

Kad istaba ir kārtīga un vairs neož pēc svešām mantām, pēkšņi ir kļuvis tik daudz laika; vairs nav jāizvairās no savas istabas un jādzīvo ar vainīgu apziņu par viņas nesakārtotību. Ziemassvētku brīnumiņš gandrīz. Svešām mantām lielos daudzumos piemīt zināms derdzīgums. Tas, ka viņas uzdrošinās nesmaržot pēc manas istabas, un ir tik neiederīgas, un, ja lietas nevienam īsti nepieder, nav nekāda saudzīguma un viegla mīļuma. Man patīk kārtot savas drēbes, pieskarties audumam un sīciņu brīdi domāt par viņu raksturu un visu, par ko man viņas liek domāt. Tā nav gluži laika pavadīšana viņās un ar viņām, drīzāk priecīga sasveicināšanās ar apskāvienu.
26. decembris man vispār ļoti patīk, jo tad neko nevajag darīt, tikai ēst mandarīnus un skatīties filmas. Mēs ar tēti šodien skatījāmies vienu un to pašu filmu, divatā un mērķtiecīgi, viņš ne reizi pat neiesnaudās. Tas tā neierasti. Šajās dienās man patīk Japānas dabiņa.

^^^^^
When my room is cleaned up and has ceased to spread foreign odours, all of a sudden I have got plenty of time. I don't have to avoid my room anymore, and now there's no need to feel guilty about not having cleaned it up. Almost a Christmas miracle. Foreign odours in noticeable amounts have their share of disgust. They dare to not smell like my very own room, they don't fit in. Also when things don't really belong to anyone, I don't feel any lenient to them nor fond of those things. I enjoy putting in order my own clothes, touching the fabric and for a wee bit of time reflecting on the character of the clothes and everything they make me think of. It's not exactly spending time in and with them, it's rather a cheerful saying hello which includes a hug.
I like the 26th of December in general, 'cause there's nothing that has to be done unless it's eating mandarins and watching movies. Today me and dad, we were watching the same movie, together and purposefully. He didn't even fall asleep, not even once. That's quite uncommon. These days I like Japan's nature.




manas un mīļas drēbes /// clothes, dear and mine




mans un mīļs kaķis /// cat, dear and mine















Sunday, September 30, 2012

Zvēriņu paparazzi /// Animal paparazzi

Es neesmu bijusi pati nolaidība attiecībā pret zvēriņu paparazzi. Es to joprojām piekopju ar zināmu regularitāti un uzcītību. Šoreiz uzmanības lokā kaķi un spēļu lācīši.

^^^^^^
I haven't been near negligent of my animal paparazzi tasks. I still keep practicing snapping photos of more or less of that fact aware animals. Today I present you cats and teddy bears.




                                               countryside, neighbour dog



karstās dienas /// warm days
izteikti karstās dienas /// very warm days
tumšo kaķu kliķe /// dark cats' clique
Sigulda, 5 no rīta /// in Sigulda, 5 am
lāčukiņš atstāts viens pats /// a teddy left all alone



Monday, September 24, 2012

Ēriks uzņerkst gludeklim /// Eriks takes a stand against the iron


Dokumentāls komikss bez spriedzes.

^^^^^
A documental comic with no tension.



Ēriks ierodas uz gludināmā dēļa /// Eriks arrives at the ironing-board

viņš apgūst jauniegūtās teritorijas /// he gets acquainted with the newly found territories

Ēriks neapsēžas, viņš pārstāj stāvēt /// Eriks never sits down, he just stops standing


miera mirklis /// a moment of peace

pārmetošs skatiens kamerai /// a reproachful look at the camera

pa to laiku otrs kaķis /// meanwhile the other cat

un arī pirmais kaķis /// and the first cat as well

redzeslokā parādās gludeklis /// the iron makes its appearance in Eriks' scope

uzmanība koncetrēta uz gludekļa kungu /// all the concentration for the one and only iron

Ēriks uzņerkst gludeklim /// Eriks takes a  stand against the iron

laimīgas un miermīlīgas beigas /// the happy and peaceful end

pa to laiku Likijs ir atvēris acis /// meanwhile Likijs has opened his eyes





Tuesday, December 27, 2011

Bērnu Ziemassvētku koris /// Children Christmas choir

Katru gadu no jauna mūsu skolas korītis, kas, protams, nebija nekāds dižulis, un pirmā balss skanēja īpaši pīkstulīgi, pēdējā skolas dienā pirms Ziemassvētkiem dziedāja Mārtiņa baznīcā. Tas bija tāds ļoti paredzams notikums, kuru katru gadu gribējās. Tā jau tur nebija nekas sevišķi foršs, agri jāceļas, jāsēž aukstā baznīcā un vēl uz kādu mēģinājumu jāaiziet, un ne-koristiem kopā ar klases audzinātāju apmeklēt Ziemassvētku koncertu šķita gatavā bezjēdzība, taču apstākļu kopums radīja zināmu tīksmi.
Uz baznīcu mēs vienmēr gājām pa vienu un to pašu ceļu - taisnu ielu, kas veda no skolas līdz baznīcas. Tas kādreiz noteikti bija paredzēts kā oficiālais ceļš uz baznīcu. Reizēm nešpetni puteņoja, skolnieciņu ģīmīšos pūta sniega vērpetes, un brišana bija pagalam lēna. Citreiz bija diezgan nožēlojams slapjdraņķis, vai arī putni vīteroja pavasarīgās noskaņās un sauļojās, uz koku zariem izlaidušies. Pie ielas, kas koristu baru šķīra no baznīcas, vienmēr bija noorganizēts policists (vai arī vairāki), uz brīdi apturēja satiksmi, un visi pārtuntoļoja pāri.
Tā kā vītņu kāpnes uz ērģeļu un kora balkonu bija šauras, un vispār vietas maz, diriģents lejā pie baznīcas ieejas izrādīja neremdināmu centību sadalīt visus pa balsīm pirms kāpšanas augšā, un kaut kas jau viņam arī izdevās. Pulciņi sāka mazliet vairāk čalot savas balss ietvaros. Ja ļoti gribējās aizvadīt koncertu kopā ar klasesbiedriņiem no citas balss, varēja mēģināt izlikties par citu balsi. Es kaut kad iefiltrējos 3. balsī, neviens nelikās ne zinis, es sēdēju blakus draudzenēm, un mēs mainījāmies ar saldumiem, ko, ļoti iespējams, bijām tikko viena otrai uzdāvinājušas.
Vienu gadu, kad es biju kādā 6. klasē, es nekur neiefīrējos, un mēģinājumu pavadīju stūrītī pie ērģelēm un kaut kādiem koristu soliņiem Harija Potera sabiedrībā. Mazliet pirms Ziemassvētkiem biju sākusi lasīt, un atrauties nebija tik viegli, Poters taču. Pašā koncertā es gluži braši treļļoju un vīteroju "Ak Tu, priecīga!", "Es skaistu rozīt' zinu" un citas dziesmas, kas katru gadu bija gandrīz vienas un tās pašas. Koncertos pa vidam parunāja mācītājs, reizēm visu runu gandrīz vienā tonī, ērģelnieks paspēlēja gabaliņus (vēlāk mūsu korim uzradās koncertmeistars, kas pats prata spēlēt ērģēles, un to viņš arī darīja).
Tad mēs visi, šoreiz klases audzinātāju pavadīti un izņēmuma gadījumā kāda zēna - nekorista papildināti, soļojām atpakaļ uz skolu pēc liecībām. Tur viss notika samērā ātri, liecības, īpatnēji atzinības raksti, mandarīni un piparkūkas. Ziemassvētku koncerts baznīcā bija savā ziņā Ziemassvēcības garants. Pat tad, kad pēc skolas braucām mājās, un drīzāk izskatījās, ka nākamajā dienā mēs svinēsim Lieldienas, nevis pušķosim eglīti, banzīcā bija izskatījies tāpat kā vienmēr, dziesmas biju akurāt tās pašas, un mēs sēdējām tieši tikpat satuntuļojušies, jo pavasarīgums gaisā nelika baznīcas telpām būt siltākām.

^^^^^
Every year again our little School Choir, which obviously was far from spectacular, and the Sopranos were particularly squeaky, on the last day before Christmas holidays sang in the St. Martins Church. It was such a predictable event which I was kind of looking forward to every year. There wasn't anything that would count as obviously enjoyable; we had to sit in a chilly church, wake up early and attend at least some rehearsals. Non-singers found the attending of Christmas concert quite useless, and it actually pretty much was, still all the circumstances made it quite enjoyable.
We always took the same way to the church - there was a straight street between our school and the church. Long time ago it served as the official way to the church, no doubt about that. Sometimes there happened to be a snowstorm, school kids faces were covered by snowflakes, and the walking tended to be quite slow. Another time there was a miserable slush, or birds were twittering in spring-like spirits, sunbathing on the branches. At the street which separated the singers pack from the church, a policeman (or several ones) always awaited the kids to stop the traffic and let them paddle over the street.
Since the winding stair to the organ and choir balcony (or whatever is its proper name) was narrow, and there was little place, down at the entrance the conductor demonstrated unquenchable diligence to divide everyone into the types of voices, and one cannot say he had no success at all, he did succeed a little. The cluster started to chat slightly more within group of their voice type pals. If you were eager to pass the concert next to your classmates for another voice group, you could try to pretend to be Mezzo Soprano instead of Soprano, for instance. Once I mixed with Altos, no one cared about it, I was sitting next to my girl friends and we were exchanging candies, which we highly possibly had just given each other as Christmas gifts.
Once when I might have been in the 6th year, I didn't join anyone else and spent the rehearsal in the corner next to the organ and some benches for choristers in the dear company of Harry Potter. Shortly before Christmas I had just started to read it, and it wasn't that easy to draw myself away, it was Harry Potter after all. During the concert I was warbling as a birdie and twittered "Oh How Joyfully", "Lo, How a Rose E'er Blooming" and other Christmas corals which were quite the same year after year. In between all that singing the minister said something, sometimes keeping all his speech almost in the same pitch, the organist played some pieces (at some point of time our choir got an accompanist who knew to play organ, and that is what he did in the church concerts).
Then all of us, on the way back accompanied by our teacher and occasionally increased in numbers by some non-singing boys, marched back to the school to pick up our school-reports. It went quick - reports, bizarre diplomas, mandarins and gingerbread. The Christmas concert in the church used to be some sort of a guarantee for Christmas. Even when after the school we were riding home and it looked like we would rather celebrate Easter the very next day instead of decorating the Christmas-tree, in the church it was always the same. The corals were exactly the same, and we were sitting there as wrapped into clothes as always, since the springlyness in the air didn't warm up the church.

kad Ēriks slēpjas kastē zem cepures, viņš izskatās pēc Runča zābakos /// when Eriks is hiding in a box under a hat, he makes me think of Puss in Boots

Ziemassvētku kūka ar pār sniegotu lauku brienoša rūķa dekoru /// Christmas fruit cake with a 'Christmas dwarf or Santa Claus wading through snow-covered field' decor


eglīšu mantiņas sēne un kurpes /// Christmas decorations - a mushroom and shoes

neglīti salabots mīļš zaķītis /// ugly fixed beloved hare

egļu mantiņa pūce /// tree decoration owl

manas dāvanas portrets /// the potrait of a gift of mine

vienīgie āmuļi mājā /// the only mistletoe in the house


balts krēsls /// white chair

gani un viņu aitas no karuseļa, 2. stāvs /// shepherds and their sheep from Christmas Carousel, 1st floor

ķēniņi ar dāvanām, Marija un Jēzus no 1. stāva /// kings with gifts, Mary and Jesus from ground floor

viesības Pirmajos Ziemassvētkos /// Christmas Day Party



dāvana /// gift