Showing posts with label Christmas. Show all posts
Showing posts with label Christmas. Show all posts

Wednesday, December 31, 2014

Mīļākā piparkūku sirds /// The favourite gingerbread heart

Šogad es saņēmu savu visu laiku mīļāko piparkūku sirdi - vidēja izmēra sirdi ar glazūras burtiem "Эли-на". Elza bija iecerējusi izrotāt piparkūku ar savu vārdu, pierakstītu kirilicā, taču pa ceļam aizmirsa, kā krieviski raksta "z". Nekas cits neatlika kā pārmesties uz vārdu "Элина".
Slāviskas tēmas mums patīk, mēs daudz laika esam pavadījušas kopā Krievijas impērijas netiešā klātbūtnē un aizņēmušās krievu jaunkundžu sajūtu.

^^^^^
This year I received my all time favourite gingerbread heart. It's medium-sized, and on it there is written "Эли-на" ('Elina' written in Russian).
Elza was about to decorate the heart with her own name using Cyrillic script but having done the first two letters, she forgot how to write "z" in Russian. There was no way back, so she decided to do "Элина" instead.
We like the Slavic themes quite a lot. Also, we've spent a considerable amount of time in an indirect presence of Russian Empire, borrowing the feeling of girls of somewhere in Russia.




Элина /// Elina

Элза /// Elza

seni sunīši /// ancient dogs

Ērik, paskaties, lūdzu! /// Eric, please, look up!

tas ir mans kaķis, kuram ir lentīte /// it's my cat, the one with ribbon


mandarīns un samts /// a tangerine and velvet




Tuesday, January 7, 2014

Kopsavilkums: Ziemassvētki /// Summary: Christmas



Es esmu tik laimīga par Ziemassvētkiem, tas bija tik skaisti.
Es šogad nolēmu nopietni pievērsties Ziemassvētkiem; tā bija mana iespēja pēc pagājušā gada neveiksmes, kad es tikai sapņoju par pudiņu, un beigās attapos Ziemassvētkos bez pudiņa, ar Ziemassvētku kūku. Nebija slikti, nepavisam nebija, mani Ziemassvētki tādi nekad nav, taču es būtu priecājusies par iespēju maķenīt vairāk par viņiem pajūsmot pirms tam. Tā vietā es tikai žēlojos kolēģīšiem un cietu par savu nevaļu.

Šogad es nolēmu vairs nebūt tik vieglprātīga. Es patiesi uztvēru to nopietni.
Jau novembrī man parādījās vēlme klausīties sildošas 50.gadu izpildījuma Ziemassvētku dziesmas, decembrī es sāku klausīties arī zēnu kora eņģeļu balsis. Patiesībā mana pievēršanās Ziemassvētkiem ir ar ne tik daudz produktīviem rezultātiem (tādiem ekonomistiski produktīviem), cik ar nodošanos Ziemassvētku apcerei. Lielākā daļa manu decembra domu vērsās ap Ziemassvētelīgām bildītēm, recepšu lasīšanu,  pētījumiem par monētām un gredzeniem - kura priekšmeta iecepšana kūkā nes kāda veida laimi, un kura Latvijas monēta nesatur niķeli (esmu dzirdējusi, ka niķelis kaitīgs, un man nepatiktu, ja veiksmes vietā kāds saindētos). Es lasīju arī kādas 5 izglītojoša rakstura grāmatas par britu Ziemassvētkiem, "The Great British Christmas" un "A Country Christmas" bija manas favorītes. Tiešām, visi Ziemassvētku grinči, lasiet šīs grāmatiņas, tas var palīdzēt. Un pārējie lasiet, jo lieliski.

Un kad decembra sākumā uzsniga pirmais sniegs, ah, nu tas bija neaprakstāmi. Es daudz neskumu, ka uz Ziemassvētkiem sniega nebija nemaz. "Skotiski," es parasti domāju šādos laikapstākļos, kad ir +5-8 grādi, sauss vai viegli mitrs, un zaļa zāle. Nu jā, bet tas sniegs, aww. Bija viegli silts, tāpēc sniegs pielipa pie koku zariem, un divas dienas bija tas sapņainais skats, ko mēs šajos platuma grādos vienmēr jūtamies pelnījuši. Mēs ciešam ar īsiņām ziemas dienām, tāpēc mums pienākas skaisti sniegi!
Vienā no šajām apburošajām dienām es devos pie Katrīnas uz Adventes laika branču, kas pārauga tējas laikā. Mēs dzērām branča tēju, un mēs dzērām tējas laika tēju. Es pat nevaru pastātīt, cik tas bija izcili. Pārsvarā mēs sēdējām un runājām apmēram tā "Vīī, Ziemassvētki!" un "Nēe, to taču nevar izturēt, tik lieliski!" Mēs mazliet skatījāmies uz augšu pa logu, uz koku zariem un tumstošām debesīm, sajūta bija kā kotedžā, kur mums apkārt lauki, bet mēs leduslācīša mājīgajā namiņā. Katrīna bija ziemas laika mājas tērpā, un es Ziemassētku gaidīšanas tērpā, un mēs kopā parasti esam tik priecīgas. Un, ja vēl ar mums ir Ziemassvētki, tad priecīgums ir ļoti liels un sprēgājošs.
Katrīna izgāja mani pavadīt, un mēs gājām pa ielām, sniga lielas, mitras pārslas, mēs vērojām trušus. Tur bija arī Sātana trusis, melns trusis ar melnām acīm, man šķiet, ka viņš trenca prom mazu tumši pelēku trusīti.
Pirms tam vel mājās. K: "Man tik ļoti patīk spēļu trusīši!"
E: "Vai tev tik ļoti patīk arī dzīvi trusīši?"
K: [mazliet bēdīgu sejiņu] "Nē, ne tik ļoti."



Elīna: "Ziemassvētki, ahh, tas ir tik brīnišķīgi!"    Katrīna: "Ziemassvētki!" "Man tik ļoti patīk trusīši."




Visa mūsu kopābūšana bija īsts Ziemassvētku iemiesojums. Katrīna ir mans labākais Ziemassvētku draudziņš, mēs kopā jūsmojam un apceram, tikai es šogad biju labākā pozīcijā, jo man nedraudēja nekāda sesija, un manā ģimenē visus interesē eglīte. Es jau ar citiem arī gribu runāties par Ziemassvētkiem, bet citi ar mani ne vienmēr. Mājās mani, man šķiet, uzskata par mazu āmuļfanu vai ko tamlīdzīgu. Kad es biju aizgājusi ciemos uz FreshStep, un Pēteris jautāja, kā man iet, es atbildēju kaut ko, ka man ir ļoti labs Adventes vainags izdevies, un jautāju, vai viņiem ir. Sākumā viņi teica, ka nav, un tad, ka aiz aizskariem ir. Es paskatījos, un tur bija tikai maziņš kaktusiņš. Tā ka Adventes vainags tur ne visai bija. Pēteris piebilda, ka esmu pirmais cilvēks, kas ienācis pa durvīm un sācis runāt par Ziemassvētkiem, man vēl pie zābakiem (maniem pekainīšu zābakiem) tikai vajadzētu zvārgulīšus.
Bet vispār es domāju, ka ir labi likt arī nogurušiem un neieziemassvētkotiem cilvēkiem par to visu padomāt, kaut kāds prieciņš var aizķerties. Vai arī tādiem, kas vienkārši pagaidām vēl nav tik tālu tikuši.


Tagad mazliet nodarbošos ar Ziemassvētku grāmatvedību. Iespējams, tā nemaz nav grāmatvedība, es nekad neesmu bijusi grāmatvede, un grāmatveži par mani varētu sprauslāt tā, kā es sprauslāju par runīgiem cilvēkiem, kas kā savu patiku norāda "filozofēšanu". Es nevaru ar jums draudzēties, cilvēki, kas nelietīgi izmanto filozofijas vārdu!

Manas galvenās Ziemassvētku neveiksmes:
1) es sapņoju par pudiņu, taču uztaisīju Ziemassvētku kūku. (Bija ļoti garšīga vegānu kūka, drusku mitra kā pudiņš. Un es priecājos, ka nosliecos par labu vegānu variantam, jo mani vilka gan "pašu tradicionālāko ēdieniņu, lūdzu", gan "man patīk taisīt ko tādu, ko visi ēd", jo kolektīva viena un tā paša ēdiena ēšana man ir visai svarīga.)
2) dāvana tētim laikā neatkļuva pa pastu, tāpēc man nācās sacerēt komiksu par lidmašīnu nokavējušu pidžamkrekliņu. Man patīk sacerēt komiksus, bet patīk arī laikā atnākušas dāvanas, kuras var nolikt zem eglītes un nodot aptaustīšanai un Ziemassvētku noskaņu uzslāņošanai.
3) man nebija neviena paša āmuļa vai akmensozola zariņa! Es šogad daudz apcerēju britu Ziemassvētkus, un man ļoti gribējās tos mūžzaļos zariņus. Toties Zariņš novembra beigās, kad izdomāja, ka varētu mani aizvest uz filmēšanas laukumu, uzdāvināja manu pirmo Ziemassvēku dāvaniņu. Zariņš sagribēja kafiju, jautāja man, kā man iet un ko es daru, es teicu, ka domāju par Ziemassvētkiem. Zariņš jautāja, vai kleita svētkiem jau skaidra, un mazliet bēdīgi novilku, ka galīgi vēl ne. Mēs piebraucām pie benzīntanka, tur jau pie durvīm sastutētas stāvēja mazas, tuklas eglītes, viņš iznāca ar kafiju un "Serenādi". Ar visu to fonu un priecīgumu, es to tiešām jutu kā pirmsZiemassvētku dāvanu, tik forši. Turklāt Jaungadā Katrīna man uz tāfeles bija uzzīmējusi āmuli. Un vispār es nolēmu, ka ņemšu vērā savu asins sastāvu un izturēšos kā ziemeļniecei pienākas, un rotāju savu apkārtni ar eglītēm, priežu zariņiem, brūklenītēm un sūnām. Very Latvian, stiept dabas veltes uz namiņu. Ah, un jā, (es nevaru par šo tēmu runāt maz - es par to esmu pēdējā laikā domājusi tik daudz!) Jaungadā arī apjautājos Timam par āmuļiem un akmensozoliem, un viņa amerikāņu bērnībā tādi bija, taču viņš tiem nepievērsa pārāk lielu nozīmi. Uzreiz tāda sajūta, ka viss ir pareizi, maziem amerikāņu bērniem ir viņu pašsaprotamie āmuļu zariņi.
4) būtu paticis aiziet uz baznīcu. Paskatīties uz zēnu kori un viņu korāļiem, piemēram. Kopš es vairs neeju skolā, man mazliet pietrūkst baznīcas pirmsziemassvētku laikā. It kā jau daudz to baznīcu, bet es jūtos apmulsusi šajā izvēlē.

Katrīnas āmulis


Labie lēmumi un paveikšanās (man parasti vairāk veicas, nekā es labi izvēlos, taču es arī reizēm labi izvēlos):
1) vilkt to pašu zaļa samta kleitu, ko iepriekšējo gadu. Lietu atkārtošanās un atkārtošana rada kaut kādu saslēgtību ar nozīmības sajūtu, un kleita ir tik skaista un tik piemērota Ziemassvētkiem, un man patīk dot drēbēm vairākkārtējas iespējas sevi izdzīvot.
2) Adventes vainags bija tiešām izcils, manuprāt. Es tagad jūtos kā bērzu zaru - smaragda zaļo sūnu - brūkleņu mētru - melnu čiekuriņu - lentīšu Adventes vainagu speciāliste. Manā vainagā vēl bija guļošs stirnēns, stāvošs stirnēns un sarkankrūtītis. Katrīnas "Jaungada Adventes vainagā" bija baltas, izskatīgas ogas, kuras es nezinu, cik ilgi turējās, taču sākumā bija izteiksmīgas.
3) savlaicīga pievēršanās dāvanu papīriem un lentītēm. Dāvanas es nesasaiņoju laicīgi, taču man bija glīta izvēle, un tikai un vienīgi glītas lietas, no kā izvēlēties, un tas procesu atvieglo. Ik pa skaistai lietai nav jāuzlūko neglīta un jānodrebinās.
4) es visas Ziemassvētku dienas darīju pareizās lietas. Tieši to, kas jādara, un nepieļāvu nekādas kļūdas.


kaķi Ziemassvētko


^^^^^




I am so happy about this Christmas, it was sooo beautiful.
This year I decided to be serious about it. It was my chance after last year's failure, when I was only dreaming about the Christmas pudding, but didn't get any. I made Christmas cake though, which was quite enough for me. The Christmas days themselves were not bad at all, it's not in my habit to have bad Christmas. Still, I would have enjoyed some extra opportunities to reflect on Christmas before it was actually happening. So I was just complaining to my nice co-workers and suffering for not having enough time for Christmas.

So this year I was determined to drop that careless attitude of mine. I took Christmas really seriously.
In November Christmas songs from 50ies seemed the oblivious choice. They have such a warming effect. In December I added the angelic voices of boys choir to my list. I don't think my focus on Christmas was very productive (like, in the economic sense), however I was reflecting on these themes a lot. Most of my December thoughts were connected to pictures containing decorations, to recipes, to the research on coins and rings - which one brings luck, and which Latvian coins don't contain nickel (since I have heard of its poisonous qualities, and I wouldn't have liked it if someone got poisoned, instead of having luck). I was also reading 5 educative books on British Christmas. "The Great British Christmas", as well as "A Country Christmas" were my favorites. I advice to read them to all the Grinches, it might help. And I recommend them to the decent Christmas lot too,  'cause they are great.

When the first snow in the early days of December was falling down, it was, ohh, I won't be able to describe it. I wasn't very sad, when on Christmas Eve there was no snow at all. "It's very Scottish," I usually think when the weather is like that - +5 - 8 C, rainless or slightly humid, and the grass is green. But still, that snow, aww. It was quite warm, so the snow was sticking to the trees well. For two days the dreamy sight of everything-all-white didn't disappear. We, the ones living in the rather northern latitudes, always feel we deserve this kind of beauty. Having (or sometimes suffering from) the tiny winter days, beautiful winter snow is simply well deserved!
One of these pretty days I spent at Katrina's, having Advent brunch which gradually grew into teatime. We were having tea for brunch, and then we were having tea around teatime. This was splendid. For the most of the time we were talking something like "Christmas, aww!" or "This is just too much, soo great!" Looking a bit up, bare tree branches and darkening sky were well visible. It was like being in a cottage with fields around the house, a polar bear's cosy home. Katrina was in wintertime loungewear, and I was dressed in my waiting-for-Christmas garments. When we get together, we are almost always cheerful. And if there is Christmas to await, then the joy is big and sparkling.
Katrina went out to see me off, and while we were walking the streets, huge, moist snowflakes were falling down. Then we got to observe rabbits in their Rabbit Kingdom. There was also Satan's rabbit - a black rabbit with black eyes. I think he drove away a small dark grey rabbit.
Beforhands at home: K: "I like toy rabbits so much!"
E: "Do you like real rabbits just as much as toys?"
K [with slightly sad face]: "No, not so much."


Elina: "Christmas, ah, that's awesome!"  Katrina: "Christmas, aww!" "I like rabbits a lot."





I wouldn't dare to underappreciate our Christmasing. Katrina is my best Christmas friend, we gush together and reflect on it. I did try to lead a conversation about Christmas with others too, but not everyone was very interested. I guess at home I am considered a little mistletoe fan or something like that. When I was visiting one production company, Peteris asked, how was I doing and those sorts of things. I said that I was doing well, had made a really good Advent wreath, and asked if they had one. At first they denied having one, then they said that actually there was a wreath behind the curtains. I checked it out but found nothing but a tiny cactus. So, there wasn't really an Advent wreath. Peteris also mentioned that I was the very first person to cross the door step and to start to talk about Christmas. And that I needed to attach some tiny bells to my boots.
For all that, I find it good when tired or not yet Christmased-up people get to think about Christmas time, they may catch some winter cheer.

Now I am planning to do some Christmas book-keeping. It's probably no real book-keeping, since I have never been an accountant. Maybe real accountants would snort their disapproval of the word's misuse, just like I snort my dissatisfaction about chatty people who indicate their liking for "philosophy" and "philosophizing". I can't be friends with you, people, who caddishly misuse the name of philosophy!

The main Christmas failures:
1) I was dreaming about pudding, but made a Christmas cake, again. (It was a tasty vegan cake, moist enough to remind of pudding. I am also glad I decided to go for the vegan version, since I am usually torn between the wish for "only the most traditional for me, pls" and "I want to make something that everyone eats",'cause eating collectively the very same dish is quite important to me.)
2) the present for dad didn't make it in time, so I could do nothing but make up a comic about flannel pajamas, that had just missed their flight. I like to draw comics, but I also like presents that arrive in time, so that I an put them under the Christmas tree. And then they can be touched, and they add something to the Christmas feel.
3)  I didn't have any mistletoe or holly, not even the tiniest twig! This year I was contemplating a lot on the British themes, and I would have so loved to have these evergreens. At least Zarins [in latvian Zariņš means "twig"] in late November, when he gave me a lift to the location, he also gave me the very first Christmas gift. He wanted some coffee, and asked what was I doing those days. I said: "I think about Christmas." He asked whether my dressing choice for the Christmas Eve was made yet, and I sadly answered that this was still unclear. Then the car approached gas station, where chubby Christmas trees were leaning towards the door. Zarins came back with coffee and a chocolate for me, and with all that cheerful mood and sudden background decorations, I had to conceive this chocolate as a pre-Christmas gift. Besides, on New Year's Eve Katrina had drawn for me a mistletoe on the blackboard. And actually I decided to take into account my blood and to behave in a way that suits northerners. So my surroundings were decorate with fir-tree, pine branches, lingonberry and moss. It's very Latvian indeed, to carry home different kinds of plants. Also, (it's impossible for me to talk only a little about this topic when I have been thinking about it volumes!) on New Year's Eve I got ask Tim about mistletoes and holly leaves, and they indeed were present in his American childhood, although he didn't pay much attention to them. It felt right, little American kids and their obvious mistletoe.
4) I would have enjoyed to go to a church. To watch a boys choirs and to listen to the corals they perform, for example. Ever since I have abandoned the habit of attending high school, I miss a little bit church in December. There are heaps of them, those churches, still I somehow feel confused presented with this wide choice.

the mistletoe, drawn by Katrina

The right choices and luck (usually I am better at the luck department than at making choices, but sometimes I manage to choose well):
1) to wear the same dark green velvet dress, that I wore a year ago. The recurrence of things and repeating things creates some kind of closure, it feels important. And that dress is so beautiful and suits Christmas so well. I also like to give garments several chances to live themselves through.
2) according to me, the Advent wreath was pure perfection. Now, having made two, I feel as a specialist at making wreaths out of birch twigs, emerald moss, lingonberry bushes and little black cones. In my wreath there were a standing bambi, a lying bambi and a robin. In Katrina's "New Year's Advent wreath" there were white good-looking berries. I don't know for how long did they managed to look good, but in their early days they looked impressive enough.
3) I started to collect gift wrapping papers and ribbons well in advance. I didn't wrap the presents well in advance, but at least I only had pretty things to choose from. That makes the whole thing easier. One doesn't have to see an ugly thing between all the prettiness, so there is no need to shake that disturbing feeling off.
4) I was doing the right things during the Christmas period. Nothing but the right things, and made no mistakes.



cats Christmasing





Tuesday, December 27, 2011

Bērnu Ziemassvētku koris /// Children Christmas choir

Katru gadu no jauna mūsu skolas korītis, kas, protams, nebija nekāds dižulis, un pirmā balss skanēja īpaši pīkstulīgi, pēdējā skolas dienā pirms Ziemassvētkiem dziedāja Mārtiņa baznīcā. Tas bija tāds ļoti paredzams notikums, kuru katru gadu gribējās. Tā jau tur nebija nekas sevišķi foršs, agri jāceļas, jāsēž aukstā baznīcā un vēl uz kādu mēģinājumu jāaiziet, un ne-koristiem kopā ar klases audzinātāju apmeklēt Ziemassvētku koncertu šķita gatavā bezjēdzība, taču apstākļu kopums radīja zināmu tīksmi.
Uz baznīcu mēs vienmēr gājām pa vienu un to pašu ceļu - taisnu ielu, kas veda no skolas līdz baznīcas. Tas kādreiz noteikti bija paredzēts kā oficiālais ceļš uz baznīcu. Reizēm nešpetni puteņoja, skolnieciņu ģīmīšos pūta sniega vērpetes, un brišana bija pagalam lēna. Citreiz bija diezgan nožēlojams slapjdraņķis, vai arī putni vīteroja pavasarīgās noskaņās un sauļojās, uz koku zariem izlaidušies. Pie ielas, kas koristu baru šķīra no baznīcas, vienmēr bija noorganizēts policists (vai arī vairāki), uz brīdi apturēja satiksmi, un visi pārtuntoļoja pāri.
Tā kā vītņu kāpnes uz ērģeļu un kora balkonu bija šauras, un vispār vietas maz, diriģents lejā pie baznīcas ieejas izrādīja neremdināmu centību sadalīt visus pa balsīm pirms kāpšanas augšā, un kaut kas jau viņam arī izdevās. Pulciņi sāka mazliet vairāk čalot savas balss ietvaros. Ja ļoti gribējās aizvadīt koncertu kopā ar klasesbiedriņiem no citas balss, varēja mēģināt izlikties par citu balsi. Es kaut kad iefiltrējos 3. balsī, neviens nelikās ne zinis, es sēdēju blakus draudzenēm, un mēs mainījāmies ar saldumiem, ko, ļoti iespējams, bijām tikko viena otrai uzdāvinājušas.
Vienu gadu, kad es biju kādā 6. klasē, es nekur neiefīrējos, un mēģinājumu pavadīju stūrītī pie ērģelēm un kaut kādiem koristu soliņiem Harija Potera sabiedrībā. Mazliet pirms Ziemassvētkiem biju sākusi lasīt, un atrauties nebija tik viegli, Poters taču. Pašā koncertā es gluži braši treļļoju un vīteroju "Ak Tu, priecīga!", "Es skaistu rozīt' zinu" un citas dziesmas, kas katru gadu bija gandrīz vienas un tās pašas. Koncertos pa vidam parunāja mācītājs, reizēm visu runu gandrīz vienā tonī, ērģelnieks paspēlēja gabaliņus (vēlāk mūsu korim uzradās koncertmeistars, kas pats prata spēlēt ērģēles, un to viņš arī darīja).
Tad mēs visi, šoreiz klases audzinātāju pavadīti un izņēmuma gadījumā kāda zēna - nekorista papildināti, soļojām atpakaļ uz skolu pēc liecībām. Tur viss notika samērā ātri, liecības, īpatnēji atzinības raksti, mandarīni un piparkūkas. Ziemassvētku koncerts baznīcā bija savā ziņā Ziemassvēcības garants. Pat tad, kad pēc skolas braucām mājās, un drīzāk izskatījās, ka nākamajā dienā mēs svinēsim Lieldienas, nevis pušķosim eglīti, banzīcā bija izskatījies tāpat kā vienmēr, dziesmas biju akurāt tās pašas, un mēs sēdējām tieši tikpat satuntuļojušies, jo pavasarīgums gaisā nelika baznīcas telpām būt siltākām.

^^^^^
Every year again our little School Choir, which obviously was far from spectacular, and the Sopranos were particularly squeaky, on the last day before Christmas holidays sang in the St. Martins Church. It was such a predictable event which I was kind of looking forward to every year. There wasn't anything that would count as obviously enjoyable; we had to sit in a chilly church, wake up early and attend at least some rehearsals. Non-singers found the attending of Christmas concert quite useless, and it actually pretty much was, still all the circumstances made it quite enjoyable.
We always took the same way to the church - there was a straight street between our school and the church. Long time ago it served as the official way to the church, no doubt about that. Sometimes there happened to be a snowstorm, school kids faces were covered by snowflakes, and the walking tended to be quite slow. Another time there was a miserable slush, or birds were twittering in spring-like spirits, sunbathing on the branches. At the street which separated the singers pack from the church, a policeman (or several ones) always awaited the kids to stop the traffic and let them paddle over the street.
Since the winding stair to the organ and choir balcony (or whatever is its proper name) was narrow, and there was little place, down at the entrance the conductor demonstrated unquenchable diligence to divide everyone into the types of voices, and one cannot say he had no success at all, he did succeed a little. The cluster started to chat slightly more within group of their voice type pals. If you were eager to pass the concert next to your classmates for another voice group, you could try to pretend to be Mezzo Soprano instead of Soprano, for instance. Once I mixed with Altos, no one cared about it, I was sitting next to my girl friends and we were exchanging candies, which we highly possibly had just given each other as Christmas gifts.
Once when I might have been in the 6th year, I didn't join anyone else and spent the rehearsal in the corner next to the organ and some benches for choristers in the dear company of Harry Potter. Shortly before Christmas I had just started to read it, and it wasn't that easy to draw myself away, it was Harry Potter after all. During the concert I was warbling as a birdie and twittered "Oh How Joyfully", "Lo, How a Rose E'er Blooming" and other Christmas corals which were quite the same year after year. In between all that singing the minister said something, sometimes keeping all his speech almost in the same pitch, the organist played some pieces (at some point of time our choir got an accompanist who knew to play organ, and that is what he did in the church concerts).
Then all of us, on the way back accompanied by our teacher and occasionally increased in numbers by some non-singing boys, marched back to the school to pick up our school-reports. It went quick - reports, bizarre diplomas, mandarins and gingerbread. The Christmas concert in the church used to be some sort of a guarantee for Christmas. Even when after the school we were riding home and it looked like we would rather celebrate Easter the very next day instead of decorating the Christmas-tree, in the church it was always the same. The corals were exactly the same, and we were sitting there as wrapped into clothes as always, since the springlyness in the air didn't warm up the church.

kad Ēriks slēpjas kastē zem cepures, viņš izskatās pēc Runča zābakos /// when Eriks is hiding in a box under a hat, he makes me think of Puss in Boots

Ziemassvētku kūka ar pār sniegotu lauku brienoša rūķa dekoru /// Christmas fruit cake with a 'Christmas dwarf or Santa Claus wading through snow-covered field' decor


eglīšu mantiņas sēne un kurpes /// Christmas decorations - a mushroom and shoes

neglīti salabots mīļš zaķītis /// ugly fixed beloved hare

egļu mantiņa pūce /// tree decoration owl

manas dāvanas portrets /// the potrait of a gift of mine

vienīgie āmuļi mājā /// the only mistletoe in the house


balts krēsls /// white chair

gani un viņu aitas no karuseļa, 2. stāvs /// shepherds and their sheep from Christmas Carousel, 1st floor

ķēniņi ar dāvanām, Marija un Jēzus no 1. stāva /// kings with gifts, Mary and Jesus from ground floor

viesības Pirmajos Ziemassvētkos /// Christmas Day Party



dāvana /// gift