Man likās, ka es nevaru lasīt "Stundas" nevienā citā mēnesī kā jūnijā, es biju pārliecināta, ka tam vajag vasarīgo smeldzi - tādu, kāda tā ir tikai jūnijā. Jūlijs šķiet mazliet pārkarsēts, mazliet par pludmalīgu un vieglprātīgu, augustā jau viss pavēršas citā virzienā. Jūnijs ir tāds jaunu meiteņu laiks. Ir tikko sākusies īsta vasara, gribas vilkt gaiši zilas un baltas drēbes, iet pa ielu, ir zaļš un pūš vējš, un nav karstums, un saule nav parāk radioaktīva un agresīva. Jūlijs ir agresīvāks, man liekas, augusts vairāk domā par to, kas būs.
Jūnijs ir jaunu meiteņu mēnesis, viņas vēl nav precējušās (Junona ir laulību dieviete) un nezina, kā būs, kas viss vēl atgadīsies. Būs divi bērni, divi vīri, bezjēdzīgas zīmēšanas stundas, nogurdinošas šķiršanās, sajūsminošs medusmēnesis, garlaicīgs darbs, negants kaķis un uzticams suns, pāragri mirusi zivtiņa un smirdošas ezeru zivis pusdienās, darbā aizkavējies vīrs, kuru gaidīt pie loga mājās, pirmā ārzemju komandējuma prieks, trauku šķindoņa svētdienas pirmspusdienā, skolas draudzene precēsies, kāds pārcelsies uz ārzemēm, kāds nomirs pārāk sāpīgi, noteikti pienāks brīdis, kad bez atļaujas kāds uzvilks tavas drēbes, mašīna saplīsīs neīstajā brīdī, beigsies nauda un telefons būs izlādējies, bērnu dzimšanas dienas ballīte ar batutu un papīra cepurītēm, degoši termiņi darbā, seklajā baseinā jāuzmana māsīcas bērni, studiju labākais draugs nejauši satikts uz ielas, avīzē raksts par bīstamiem dārzeņiem, kādreiz pat televīzijas ziņas redzēt, satraukums, gaidot analīžu rezultātus, ko dāvināt tētim dzimšanas dienā, varbūt vēl vienu maģistru, karjeras kāpnes vai ģimenes ligzdiņa, gribas pie indiāņiem un inuitu zābaciņus, ka tikai rožu krūms nenokalstu, tovasar būs tik karsts, ka atkal kāds vāzi apgāzis, bailes naktī, dzīvojot vienai pašai savā dzīvoklī, atlaist vīles un pastiept gredzenus, toreiz, kad biju tik jauna, es jutos tik veca, tekoši runāt divās svešvalodās, dāmu romāni un grauzdiņi ar džemu, bērns piebļauj visu veikalu, es negribu, ka manam bērnam dur adatu miesā, sunītis aizbēgs no mājām un neatradīsies, nevienmērīgi sirdspuksti, togad jūrā pārāk liels piesārņojums, lai peldētos, uz ziemu cēlušās piena cenas, kāmītis nav pats gudrākais dzīvnieks, vai es patiešām gribētu dabīgo kažoku, mēs viena otru pazinām tik sen, ka nevar saprast, vai mums vispār jāsasveicinās, grīda kaitinoši čīkstēs, muļķīgs atvaļinājums tūristu piebāztā kūrortā ar apdedzīnātu ādu, manierīgas Eiropas filmas, lūdzu, tikai ne vēl vienu kodolkatastrofu un kaut nu 80o mode neatgrieztos, kurā brīdī mīļākā filma kļūs par kādreizējo mīļāko filmu, kā taktiski un efektīvi atteikt, nesatikt tos cilvēkus, kuri joprojām turpina patikt, izšuvumi krustdūrienā, nožēla par tetovējumu uz kreisās kājas, tā grāmata vairs neaizkustinās, slinkums iziet no mājas, slinkums krāsoties, vajadzētu vairāk sportot, vienīgais dēls altārzēns, vectētiņa krēmšnite ir tik negaršīga, ar ko lai tagad iet uz kino, nav patīkami dzīvot mājā, kuru remontē, kā būtu bijis, ja toreiz būtu bijis vairāk drosmes un mazāk bail.
Ļoti maz no tā visa ir bijis un ļoti daudz kas nebūs, cerams, ka nebūs. Man liekas, vienkārši ir labi būt jaunam, kamēr vēl nav notikušas pārāk daudzas sliktas lietas, un vēl var dzīvot ar domu, ka varbūt notiks vislabākais iespējamais, ka viss pavērsīsies pārsteidzoši brīnišķīgi. Un viegls satraukums par to neskaidrību, par to, ka kaut kas notiks. Jūnijā vēl var saglabāt vieglumu, un jūnija smeldzīgums ir gaisīgs.
Es sēdēju uz lodžijas, lasīju pusčukstus - pusbalsī pirmās lappuses no "Stundām", tikai otro reizi un pirmo reizi oriģinālvalodā. Es nepārlasu grāmatas pārāk bieži, es gribu būt daudz ko aizmirsusi, kad atkal lasu. Bija viegli saulains, tad apmācās un sāka līt, uz galdiņa stipras kafijas tasīte un pareizās pakāpes smeldzīgums. Es šodien nebiju saģērbusies, visu dienu pavadīju baltā naktskreklā un melnā halātā ar rozēm, tā kā mazliet 20ie, tā kā mazliet austrumi. Teikumi viens pēc otra bija brīnišķīgi, katrs par sevi īpašs uzvirmoja un visi kopā valdzinošā plūdumā savijās, un es dievinu to sajūtu, kas plūst no tās grāmatas, es nedaudz apraudājos par to, cik teikumi skaisti un tas brīdis pareizs, es naktskreklā un halātā uz lodžijas jūnijā dienā un cik es ļoti mīlu Kaningemu, ka viņš kaut ko tādu man sagādāja. Laikam jau es nemaz nevaru viņu mīlēt, es viņu nemaz nepazīstu, man vienkārši ļoti patīk, ko viņš uzrakstījis, bet man nešķiet, ka tas atbilst realitātei - tas, ka man Maikls Kaningems tikai patīk. Es biju tik saviļņota, man pat šķiet, ka tam brīdim piemita savrupa viļņošanās, glāsmaina kustība, ūdens iedaba. Kādā mirklī atkārtu, ka šobrīd nav jūnijs, tas, kas tagad notiek. Ir jau jūlijs, un es tik ļoti to visu saistīju ar jūniju. Likās pat nedaudz negodīgi un nejauki, ka tā. Bet tagad drīkst būt arī jūlijs, es par viņu mazliet labākās domās tagad esmu.
Nedaudz bail no tā brīža, kad būs jāatskatās uz šo brīdi un tas kaut kur ierakstīsies, man patīk, ka vēl nekas nešķiet neatgriezeniski sabojāts, ne tā pavisam. Neesmu gan droša, ka tā ir taisnība.
^^^^^
I thought I can't read "The Hours" in any other month than June, I was certain it required summertime sorrow - the one that can be found only in June. July appears a little overheated, slightly too beachlike and frivolous, in August everything takes already another direction. June is somewhat the time of young girls. The true summer has just started, there is a certain urge to sport blue and white clothes, to walk down the street, all is green and the wind is blowing, and there is no heat, and the sun isn't too radioactive nor aggressive yet. July is more on the aggressive side, and I guess August thinks more of what is yet to come.
June is the month of young girls, they are not married yet (Juno is the goddess of marriage) and don't know how everything will be, what is gonna happen. There will be two kids, two husbands, useless drawing lessons, tiresome divorces, delightful honeymoon, boring job, savage cat and faithful dog, prematurely dead fish and stinky freshwater fish for dinner, waiting at window for the husband who's late from work, excitement about the first business trip, clattering of dishes on Sunday noon, school-time friend getting married, someone will move abroad, someone will die too painfully, definitely there will be time when someone puts on your clothes without permission, car will broke at the absolutely wrong time, one will run out of money and the battery of phone will be empty, kids' Birthday party with trampoline and paper hats, urgent deadlines at work, to watch cousin's kids in shallow swimming pool, the best friend in college met on street by chance, in newspaper an article about hazardous vegetables, even a glance on news on TV, fuss while waiting for blood test, what to give dad for Birthday, maybe another Master degree, career ladder or family nest, wanting to meet Native American Indians and to own Inuit boots, hopefully the rose bush won't wilt, it will be so hot that summer, someone has toppled the vase again, fear at night living in flat on your own, to loosen stitches and stretch rings, when I was so young I felt so old, child is screaming in the store again, I don't want anyone to prick a needle in my child's flesh, doggy will run away from home and won't be found, uneven bloodbeats, the level of pollution in sea too high to swim that year, the rise of price of milk approaching the winter, hamster isn't the smartest of animals, maybe I do wanna genuine fur coat, we knew each other such a long time ago, so that I'm not sure we should even say hello, the floor will squeak so irritatingly, silly holidays in resort crowded by tourists with sunburned skin, smug European films, not one more nuclear catastrophe, please, and I hope 80s fashion won't come back, at which moment the favorite movie will become the former favorite movie, how to refuse tactfully and effectively, not meeting the persons I keep liking, needlework in cross-stitches, regret about the tattoo of the left leg, that book won't touch anymore, laziness to leave the house, laziness to do make-up, I might need to exercise more, the only son - altar boy, grandpa's cream cake tastes awfully, whom with do I go to movies now, it doesn't feel good to live in a house where renovation takes place, labels of jam pots, how would it have been if I had had more courage and less fear back then.
Only a small part of it all has happened and a lot of it will never happen, I hope it won't. I suppose it's just that that it's good to be young whilst not too many bad things have occurred, and it's still possible to live with the thought that maybe the best possible thing will come true, that everything will take such beautiful direction. And a light thrill about that uncertainty, about the awaiting for something to happen. In June it's still feasible to keep the lightness, and the sorrow of June is airy.
I was sitting on terrace, reading the first few pages of "The Hours" in half whisper - half voice, only for the second time and for the first time in the original language. I don't reread books too often, I want to have forgotten a lot when I read them again. There was gentle sun, then it got darker and started to rain, a cup of strong coffee on the table and the right degree of sadness. I hadn't dressed myself today, I spent the whole day in white nightdress and black dressing gown with roses, something from 20s, something from East. The sentences were splendid one after another, they vibrated on their own and twisted together in wonderful tide, and I adore how does it feel, the feeling which flows from this book. I shed some tears, how beautiful whose sentences were and that moment perfect, me in my nightdress and dressing gown on terrace on a day of June and how much I loved Cunningham for having given to me something this huge. I guess I can't love him properly since I don't know him personally at all. I can only like very much what he has written, still I don't find it to correspond to the reality - that I only like Michael Cunningham. I was so thrilled, and I even think that moment owned a detached swelling on its own, silky movement, nature of water. At some point I realized this wasn't June that was happening right then. It's July now, and I linked everything with June so much. It seems even a little unfair and nasty. But it's allowed to be July, if that's its wish, and I deem of it a little higher now.
I'm slightly scared of the moment when I will have to look back at this moment and it will fall in somewhere. I like that nothing seems to be irreversibly damaged, not entirely. I'm not certain it's true, though.
No comments:
Post a Comment