Sakāpinātais aprīlis /// The hectic, cruellest April

Elīnas dodas uz Ropažiem. 1. daļa /// Elinas go to Ropazi. Part I

Kad mēs ar Elīnu vienu vasaru devāmies uz Ropažiem nedēļu dejot un dzīvot mazā ciematā netālu no Rīgas, mēs ātri aptvērām, ka viena no satumsušu vakaru jautrākajām izklaidēm ir klaiņošana pa vienīgo ielu un mazākām taciņām. Divām meitenēm ar kameriņu ir visai jautri, un, kad dejošanas nodarbības bija beigušās, mums vienmēr bija skaidrs, ka pienācis laiks pastaigai un tās fiksēšanai zibspuldzes gaismā. Elīnai gan diez ko nepatīk bildēties, man patīk tīri labi, īpaši, ja tā ir Elīna, kas bildē un dod norādījumus, un, ja tas ir Ropažos.

^^^^^

When one summer Elina and I went to Ropazi to dance and stay for a week in this village not far from the capital, quite early we realized that one of the most fun things to do was strolling the one single street and minor paths. It's fun when there are two girls and a camera. So whenever the dancing lessons were over, it was always clear to us that it was time for a stroll. We didn't forget to record the stroll in flashlight. Elina doesn't really like being photographed, but I don't mind it at all. Especially if it's Elina who's taking pictures and giving directions, and if it's Ropazi.

Upe Lielā Jugla /// River The Big Jugla

Lietotas leļļu galvas /// Second hand heads of dolls

Ceļš uz Rīgu un atpakaļ /// A road to Riga and back

Tas laikam kādreiz bija krogs /// I suppose it was a tavern once

Redziet, mēs esam dejošanas nometnē /// Look, we are at a dance camp

sarkanmate Elīna ///  Elina the redhead

Ar līdzsvaru tā vidēji /// The balance is so so

kukainis /// An insect

Elīnas pozitīvi noskaņotā roka /// Elina's positive thinking hand

Spokuģīmis! /// The Ghostly Face

Mīļākā piparkūku sirds /// The favourite gingerbread heart

Šogad es saņēmu savu visu laiku mīļāko piparkūku sirdi - vidēja izmēra sirdi ar glazūras burtiem "Эли-на". Elza bija iecerējusi izrotāt piparkūku ar savu vārdu, pierakstītu kirilicā, taču pa ceļam aizmirsa, kā krieviski raksta "z". Nekas cits neatlika kā pārmesties uz vārdu "Элина".
Slāviskas tēmas mums patīk, mēs daudz laika esam pavadījušas kopā Krievijas impērijas netiešā klātbūtnē un aizņēmušās krievu jaunkundžu sajūtu.

^^^^^
This year I received my all time favourite gingerbread heart. It's medium-sized, and on it there is written "Эли-на" ('Elina' written in Russian).
Elza was about to decorate the heart with her own name using Cyrillic script but having done the first two letters, she forgot how to write "z" in Russian. There was no way back, so she decided to do "Элина" instead.
We like the Slavic themes quite a lot. Also, we've spent a considerable amount of time in an indirect presence of Russian Empire, borrowing the feeling of girls of somewhere in Russia.

Элина /// Elina

Элза /// Elza

seni sunīši /// ancient dogs

Ērik, paskaties, lūdzu! /// Eric, please, look up!

tas ir mans kaķis, kuram ir lentīte /// it's my cat, the one with ribbon

mandarīns un samts /// a tangerine and velvet

Atstātās mantiņas /// Things left behind

Ir vairākas lietas, ko nevajadzētu aizmirst un pazaudēt, bet daži tomēr to ir izdarījuši.


I. Puķes.
Pārāk dāvinātas (vai dāvināmas) un smukas. Ja viņas kaut kur aizmirst, tad viņu skaistums kļūst nepieejams un ļaunākos apstākļos neesošs.

14. februāris, ietve pie "Splendid Palace"

29. marts, ietve pie "Splendid Palace"

II. Spēļmantiņas.
Nu tas vienkārši ir pārāk sāpīgi un neatgriezeniski, nekad tā nedariet.

atstāts vienradzis, 25. maijs, Rīga

Baltijas jūras krastā izskalots sunītis, 31. maijs, Heiligenhafen, Vācija

III. Ēdiens.

Aizmirst ēdienu ir vismazāk skumji, taču tur ir tāds nevajadzīgi gremdējošs vilšanās raksturs. Visas skaistās ieceres par maltīti vai tās gatavošanu ielien savās peļu aliņās, un kaķītim redzama tuksnešaina istaba bez objekta, kam skatienam pieķerties. It kā pilsēta dod iespējas ar samērā maz pūliņiem atkārtoti iegūt kāroto, taču, no otras puses, vilšanās jau ir notikusi, un tas būtu arī kā nomiruša vilku suņa vietā paņemt vilku suņa kucēnu. Dažiem jau izdodas, taču tā reti kurš dara.

saldējums uz Dzirnavu ielas, karsta maija diena

"Tā ir tāda diēta."

"Tā ir tāda diēta," teica viens no zēniem, ejot garām atstātajam saldējumam. Varbūt ir tāda diēta, kad barojošas un cukurotas lietas nopērk veikalā un tad atstāj uz ietves, lai neriskētu apvelties.

^^^^^

There's a couple of things one shouldn't leave behind, still some have managed to do that.


I. Flowers.
They're given as a gift, or to be given as a gift, and beautiful too. If you forget them to take with you, their beauty becomes inaccessible. Or even worse - non-existing.

14th of February, pavement next to a cinema

27th of March, pavement next to the same cinema

II.Toys.
Well, this is simply too painful and irreversible. Avoid by any means.

a forgotten unicorn, 25th of May, Riga

this dog has been bathing in the Baltic sea for too long, 31st of May, Heiligenhafen, Germany

III. Food.

Forgetting food is the least painful thing, but even this has an unnecessary disappointing quality. All the sunny intentions to prepare a meal find their way into mouse holes, and the cats can see nothing but a deserted room. There's no object that would catch their attention. Although the city offers possibilities to get the needed things one again with minimal efforts, the disappointment has already happened. It's a bit like getting a German Shepperd puppy when your beloved German Shepperd dog has died. Some succeed it pretty well, however not everyone does that.

ice cream in Centre Riga, a hot day in May

"It's kinda special diet."

"It's kinda special diet," said one of the boys, passing the ice cream on the pavement. There might be a diet, when you buy rich and sugary food and then deliberately leave it outside the shop. Indeed, there's no need to risk you slender shape.

Biezoknis. Jūsu draudzene tiecas pēc jums, taču izjūt arī bailes!!! Bērnudārza grupiņa gripas laikā

Es saņēmu Biezokņa grupas debijas albuma "Jūsu draudzene tiecas pēc jums, taču izjūt arī bailes!!!" preses eksemplāru (skat. foto zemāk), tāpēc es tagad rakstu recenziju par šo albumu. Īstenībā preses eksemplāru es dabūju tāpēc, ka teicu: "Es rakstīšu par jums recenziju!", taču tik un tā dēvēšu šīs par abpusēji kauzālām attiecībām, kurās viens izriet no otra un otrs izriet no viena.

daļa albuma noformējuma

Albuma nosaukums man patīk ļoti, ļoti. Domāju, ka viņš ir trāpīgs, patiess pēc satura un labs kā nosaukums. Nekad iepriekš nebiju sapņu tulkus novērtējusi kā noderīgu vai tīkamu literatūru, taču šis albuma nosaukums (skat. sapņu tulkā šķirkli "biezoknis") man liek savu attieksmi pārvērtēt. Visi, kas savos nakts sapņos redzējuši biezokni, ņemiet vērā savu draudzeņu patiesās jūtas, par kurām beidzot esat uzzinājuši. Un viss tikai piecu mūziku un jaunradi praktizējošu jaunu cilvēku dēļ. No otras puses, varam sevi uzskatīt par veiksminiekiem, ka grupu nesauc "Redzēt vafeles", "Jauns džemperis", "Vadmala" vai "Vizītkarte". Tad pie mums atkļūtu albumi ar attiecīgiem nosaukumiem "Liels skandāls", "Peļņa", "Apprecēt vienkāršu jaunavu" vai "Partneris, kura dzīves devīze - apmāni pirmais". (Lai gan pēdējais mani mazlietiņ uzrunā.)

Neslēpšu, ka grupa "Biezoknis" man ārkārtīgi patīk. Slēpt savas jūtas un radīt objektīva vērojuma iespaidu ir nogurdinoši, un nevienu tas arī pārāk neinteresē. Jūs tūlīt uzzināsiet,  kāpēc jaunās supergrupas Biezoknis albums ir brīnišķīgs. Man šķiet, arī jums šī grupa sāks patikt.

No grupas, kurā katram dalībniekam vizuāli konceptuālā izpratne par lietām ir krietni trenētāka un pieradinātāka pie citiem šīs pasaules labumiem, nekā ir viņu muzikālo prasmju noslīpētība, varēja sagaidīt, ka albuma noformējums priecēs. Patīkami, ka vāka dizaina autore Zane Putniņa ir padomājusi par klausītāju jūtām, un pagrīdes paraugizdevniecība Rakete ir uzmanufaktūrējusi nostrādāti saskrāpētus albuma vāciņus. Zane saka, ka diska vāciņi tik ātri saskrāpējas, ka labāk to izdarīt uzreiz. Un tas strādā; daudz foršāk ir saņemt maigi matēti saskrāpētu albumu, nekā ieraudzīt, ka atkal tava neveiklība un neuzmanība ir novedusi pie jaunas švīkas.
Es gan gaidīju, ka pats Biezoknītis tiks galā ar vāciņa dizainu. Kad izrādās, ka ne un ka to darīšot Zane Putniņa,jautāju, kāpēc viņi paši to nedarīs, piektdaļa grupas teica: "Tad taču mēs viens otru nošautu!" Pareiza izvēle, jo grupas dalībnieki man patīk, un viņi arī būs nepieciešami koncertos, Jo, jāatzīst,  neviens no viņiem nav aizvietojams savā izsmalcinātajā neprasmē spēlēt instrumentu un glītajā personībā.
Starp citu, nav tā, ka man nepatīk,  kā viņi spēlē instrumentus un dzied. Man patīk, taču viņi tiešām īsti tādā ierastā un tradicionālā veidā spēlēt neprot, taču viņiem tas nav nepieciešams. Viņi prot labāk. Citi mūziķi viņiem mēdz jautāt (atzīmēšu, ka pirms plašas popularitātes iegūšanas Biezokņa fanu pulka pamatsastāvu veidoja viņu draugi un citi mūziķi): "Jūs tiešām nemākat spēlēt, vai arī esat superprofesionāļi, kas atsakās no pierastā un visa, ko protat?" Iespējams, ja viņi redzētu grupas dalībnieku nošu pierakstus, viņi tā nejautātu. Katram ir savs, tā teikt, autorpieraksts. Runā, ka viena no meitenēm pat pierakstot tādā kā vienkāršotā nošu rakstā. Viņi tiešām neprata spēlēt pirms grupas pastāvēšanas, un instrumenti tika lielā mērā sadalīti arī pēc tādiem kritērijiem kā "Roland, tev lielas rokas, spēlēsi basu." Bet Biezoknītis gudrs; nemācīsies 10 gadus, lai no tā visa atteiktos; viņi sāks uzreiz ar īsto piegājienu.

Runājot par pašu Biezokni un viņu raksturu, viņi ir kā bērnudārza grupiņa gripas laikā. Kad vairums bērnu ar temperatūru un zāļu tējām guļ savas gultiņās mājās, 5 bērni ir palikuši veseli, neskarti un atvesti uz bērnudārzu. Izskatās, ka pieci palikušie nemaz nav ieraduši spēlēties kopā, tāpēc viņiem nekas cits neatliek kā atrast spēļmantiņas, nostāties rindā un spēlēt mūziku. Diena bērnudārzā ir gara, mantiņu daudz un uz viņām maza konkurence, tāpēc pa albuma laiku var paspēt gan daudzus instrumentus paspēlēt, gan daudzus vārdus izrunāt. Cita Biezokņa grūpija Katrīna apgalvo, ka mazā korīša muzikālie motīvi un stāvēšana rindā ir divīzijas pazīme, un kas es esmu, lai viņai nepiekristu. 
Sliktākajos no saviem koncertiem, kad apskaņošana nav tā veiksmīgākā un skanējums mūziķus nepatīkami pārsteidz, viņi atgādina biezoknī apmaldījušos meža zvērus, kas kliedz cik jaudas, lai atrastu cits citu, bet nesanāk un nesanāk, un vispār dzīve nav laba. Taču tad, kad kāds smalkjūtīgs skaņotājs ķēries pie nevienkāršās Biezokņa apskaņošanas, viņi tomēr paši ir biezoknis. Un esiet bez bēdu, ieintriģētie lasītāji, Biezokņa un skaņu režisora Uģa Vītiņa, un Jāņa Dubava (draugiem - Hela) sadarbība ir baudāma. Man šķiet, pašam Biezoknim ir svarīgi, ka viņu skaņu režisors saprot, ka viņi nevar būt ļoti tīri, jo viņi tomēr nav iztīrīta stiga, taču mazliet vietu, kur saulei iespīdēt, arī vajag. Dabaszinības apguvušie mūziķi varbūt par to nav dzirdējuši, taču manā samērā klasiskajā ģimnāzijā bioloģijā mācīja, ka saules gaismas un vēl dažu vielu ietekmē augos notiek fotosintēzes process, kura rezultāti ražo skābekli garu dziesmu nodziedāšanai.

Albums sākas ar "Pirmo ēdienu" un tā upes dūņu un ūdenszāļu skanējumu. Ūdens un zemūdens pasaules tēmas tiek risinātas arī "Otrajā ēdienā", kura zivju tēma ēdienā un kristietībā varētu Biezoknīti ieskaitīt pat kristietīgā roka kategorijā. Savukārt meitenēm veltītajās dziesmās (Ances, Līgas, Amandas dziesmās) ir tik burvīgi meiteņu repi, ka šī grupa varētu jau tik dēvēta par ūdenszāļu kristīgā repa grupu. Taču nav jau tikai reps, ir arī uzmundrinoši bērnu korīši, spocīgas, pieglaimīgas ļaunās raganas balss, kas pievilināšanas nolūkos izliekas laba (Ances dziesmā), Dvīņu dziesmas sākums ir gluži vai paraugs kontrastainos dziedājumos. Šajā dziesmā sajūta ir kā šausmu mājā, kur cauri baismiem gaiteņiem pavada mazliet cietsirdīgas ledus karalienes balss, no gaiteņa malas izlec Rolanda lipīgā balss, kuru gribas nokasīt nost, un tad vēl kā tāds mazs, nejauks joks uzrodas Amandas tiešā iedziedāšanās bez vibrato pazīmēm.
Dziesmās novērojamas pārsteidzošas harmonijas, izšķērdīgi melodiskie motīvi (piemēram, Otrā ēdiena instrumentālās beigas) un draivīgi ritmi, maigums un spars. Spars droši vien vairāk. Vēl ir arī noskumums un mierinājums ("neskumsti, neskumsti, visi ceļi ved uz kino"). Tā kā brīžam izmantotas kultūratsauces, nenāk par sliktu būt viegli izglītotam. Tad būs vieglāk atrasties pasaulē ar "ōmen", Pāvila vēstulēm un "trausliem priekšmetiem (..) maigā krēma pildījumā".
Vairāk nekā puse albuma ir veltījuma dziesmas, un tas mani silda. Cilvēkam ar vārdu dziesmas nosaukumā droši vien ir ļoti nozīmīga katra rindiņa. Piemēram, Amanda Amandas dziesmas laikā bieži pie sevis ķiķinot, jo dažas frāzes viņa ir teikusi, dažas rakstījusi Lāsmai vēstulītēs, taču mēs pārējie, kuru vārdi nesaskan ar dziesmas nosaukumu, neesam atstāti novārtā, jo poētiskais līmenis padara tekstu pieejamu arī mums, neizredzētajiem. Pieņemu, ka ir arī iespaidīgi klausīties dēlam pasūtītu savu bēru dziesmu. Piekritīsiet taču, ka savās bērēs vairs sev veltītu rekviēmu nenoklausīties. Un, piemēram, tikai lasot albuma avīzīti es atskārtu, cik gan tomēr ļoti aizkustinoša ir kāda rindiņa ("Kurmīt, mana ziemeļmeita"). Man šķiet, ka šis lingvistiskais solis nozīmi būtiski izmaina, un vispār tā ir ļoti sirsnīga dziesma.

Nobeigumā vēl mazliet par Biezokņa attiecībām ar toņiem un notīm. Biezokņa ieraksti ir ļoti interesants frekvenču izmantojuma gadījums. Lai gan nav tā, ka dziesmās grūti atrast notis to ierastajos augstumos, jūtams zināms izbrīns par iedibināto harmoniju sistēmu un tās ierobežotību. Nevarētu teikt, ka viņu pieeja ir klasiska un ka viņu izdziedātajām skaņām varētu būt bieža atbilstība ar, tā teikt, sfērām. Tas ir drīzāk tāds patiess haoss, jo viņi izmanto frekvences, kas staigā pa pārsteidzoši neizmīdītiem celiņiem no mūsdienās dominējošās skaņkārtās takām. Varētu teikt, ka Biezokņa pieeja mūzikai ir nematemātiska, savā ziņā antipitagoriska un elastīga attiecībā pret 12 toņu hromatiskā skaņojuma sistēmu. Tas tomēr ir patīkami, kad pret mūziku izturas kā pret poētisku lauku, nevis eksaktu zinātni. Šī ir vairāk instinktīvāka pieeja, un pašiem jāsaprot, kas ir labs un kas ne. Iespējams, muzikālās harmonijas izjūta mūsdienās joprojām ir pārlieku matemātiski konstruēta un skaitliskos aprēķinos balstīta, iespējams, harmonija vairs nav skaistuma mēraukla.
Tas var padarīt dziesmas grūti kaverējamas un karaokējamas, bet tas nekas. Gan iereibuši kruīza braucēji sev atradīs citu repertuāru. Būtībā tā ir tāda meža zvēru pārvietošanās pa meža biezokni, nevis Prusta varoņu sestdienas pastaiga. Taču Biezoknim zvēru pasaule tuva, viņi dzied par "zvēriem, ēdienu un visu svarīgo" (te es kaut ko citēju, tikai nezinu, ko).

aprindu hroniķes Katrīnas foto

Lāsma no Biezokņa

3/5 Biezokņa un fane

Albums varētu citēt rindiņu no Otrā ēdiena: "Baudiet un redziet, cik es esmu labs." Un vai tad labais nav tas, pēc kā tiekties un kā sabiedrībā vēlēties uzturēties.

Albumu var klausīties šeit.
Par muzikālajām, aktivitātēm uzzināt - šeit vai šeit.
Albumu ar avīzīti iegādāties var pie Biezokņa vai grupas menedžeres Sandas Ziemeles.

Sākt ar mazumiņu katolisku jūtu /// Step by step with catholic sentiments

Kā jau ar neticīgajiem tas parasti mēdz būt, arī mani viegli aizrauj katolicisms. Ja es gribētu ļaut kādai reliģijai un konfesijai sevi savaldzināt, es gribētu, lai tas ir katolicisms. Līdzās pastāvīgajai jūtu ekspozīcijai, kurā reizēm mans skatiens vēršas pret Dienvideiropas katoļu sievietēm, altārzēniem un latīniski deklamējošiem priesteriem un viņu uzmanībai pret krāsu izvēli, manas māsas brauciens uz Poliju bija īsts pienesums manu katolisko sapņu ziņā. Tas ir neticami, cik dzīvīga nodarbe tur ir katoļticība. Lāsma stāstīja, ka lietoto apģērbu veikalos par 7 zlotiem tur varot iegādāties altērzēna tērpu (dažiem noteikti noder), uz ielas cilvēki redzēti līksmojam pie krusta, un, kad viena Klāva kursabiedrene kā otras studentes raudāšanas iemeslu izdibināja gredzena pazaudēšanu, abas divas metās ceļos un lūdzās Svēto Antoniju, pazudušo lietu aizgādni. Piezīmēšu, ka arī pavasaris vroclaviešiem ieradies agrāk - es domāju, ka poļi labi lūgušies par pavasara atnākšanu, un Dieviņš devis pavasari.

Kas noticis? Kāpēc tu raudi?

Es pazaudēju gredzenu, šņuk šņuk šņuk!

Lūgsimies Svēto Antoniju!

Svētais Antonij, pazudušo lietu aizbildni, palīdzi atrast gredzenu!

Klāvs skatās uz savām katoliskajām poļu kursabiedrenēm.

Lāsmas Polijas brauciens mani iedvesmojis gandrīz tā, it kā es pati būtu tur paviesojusies. Pēkšņi gribas skatīties uz Jāņa Pāvila II attēliem un katoļu garīdznieku ordinācijas ceremoniju bildes. Romas katolicisms ir tik krāšņs, pašapmierināts un pašpārliecināts, garu tradīciju un droši vien tikpat garas 'melnās dzīves' pilns, un tas ir kaut kas tik ļoti rietumniecisks, tik ļoti Vakareiropeisks. Tas ir tā kā jūgendstils vai itāļu dārzi, skaisti izskatās un raisa virspusēju patiku. Un tas bija pat vēl pirms es saņēmu absolūti brīnišķīgās un trakās dzimšanas dienas dāvanas no Vroclavas - slāviski neminimālistisku apsveikuma kartiņu ar pufīgu Jēzus uzlīmi otrā pusē, marcipāna Dieva jēru (es kā aprīlī piedzimusī arī esmu Auns, vai arī Aita, vai Jēriņš), bagātīgi dzeltenu Lieldienu olas formas cepumu ar Dieva jēra trīsdimensionālu rotu un aizgrābjošu polisku baltu lakatiņu ar košu puķu rakstu. Lāsmu arī pastiprināti kustina kristiāniskās tēmas, un, saprotams, viņu uzrunāja Vroclavas muzeja viduslaiku un renesanses Jēzu skulptūras un džeka ar mazu bērnu skulptūra - Jēzus ar Marijas dvēseli.

Bet būtībā mana ikdiena ir ārkārtīgi laiciska un nereliģioza. Diezgan bieži redzu baznīcas, šad tad kādā arī ieeju, svinu galvenos reliģiskos svētkus nereliģiozā manierē. Kaut kad es sapratu, ka es taču pat negrēkoju, jo nereliģioziem cilvēkiem grēki nepiemīt.

Taču tā es domāju līdz trešdienai.

Pirms pāris dienām manā jaunajā darbā Maruta, stāstīdama par manu darba tērpu, teica, ka rotaslietas es varu arī no mājām paņemt, ja man kaut kas piemērots ir. "Man diez vai būs kaut kas no jūgenda," es reālistiski atbildēju. "Ai, var jau arī ne no jūgenda laika, mēs jau te visas grēkojam."

Tajā brīdī man taisni vai uzzibsnīja atskārsme - pavisam drīz es sākšu grēkot! Uzturēšos autentiskā izskatā atjaunotajā interjerā ar izrotātu un milzīgu cepuri galvā, kuras uzdevums būs apmeklētājiem aizmālēt acis, lai es varētu grēcīgi izrotāties ar 20.gs. krietni vien vēlos gados tapušu piespraudi un valkāt caurspīdīgu staipīgas mežģīnes blūzi ar augstu apkakli.

Šis darbs man liks kļūt par grēcinieci. Un tad es domāju, varbūt tas ir pirmais solis uz kristietību? Sāc ar grēku, turpini ar grēku nožēlošanu.Viena no manām mazajām, ne pārāk stiprajām vēlmēm ir kādreiz aiziet pie priestera un caur restītēm nožēlot grēkus. Tad es justos kā ļoti kulturāla meitene, sastapusies ar ilgo un lēni gaistošo katolisma elpu. Bet tad jau drīzāk man piederēs smaragdu kaklarota, nekā es aiziešu pie katoļu priestera uz grēksūdzi, ja domājam reālistiski.

Elīna: Lai slavēts Jēzus Kristus!
Priesteris: Mūžīgi mūžos. Āmen.
Elīna: Nāc, Svētais Gars, apgaismo manu prātu, lai es pazītu savus grēkus; modini manu gribu un sirdi, lai es par tiem patiesi nožēlotu un vaļsirdīgi tajos atzītos; dāvā man spēku, lai es tos labotu un par tiem gandarītu. Svētā Marij, grēcinieku patvērums, nāc man palīgā!
Priesteris: Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, Āmen.

Elīna:  Es esmu grēkojusi, Tēvs. Tēvs, es krāpos un autentiska gadsimtu mijas laika tērpa vietā valkāju jaunlaicīgas rotas.

Priesteris: Nav nekā tāda, ko Dievs nevarētu piedot. Vai ir vēl kas, par ko Dievam vēlies lūgt piedošanu?

Elīna: Jā. Arī mana blūze tikai maldina cilvēkus un nemaz nav no jūgendstila.

Priesteris: Dievs, žēlsirdīgais Tēvs, kas ar sava Dēla nāvi un augšāmcelšanos samierināji pasauli ar sevi un grēku piedošanai nosūtīji Svēto Garu, lai tev caur Baznīcas kalpojumu dāvā piedošanu un mieru. Un es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.
Elīna: Āmen.
Priesteris: Slavēsim Kungu, jo Viņš ir labs.
Elīna: Jo Viņa žēlsirdība pastāv mūžam.

Priesteris: Dievs tev ir piedevis grēkus. Ej mierā.
Elīna: Paldies, Tēvs!

Elīna: Es esmu grēkojusi, Tēvs. Autentiska gadsimtu mijas laika tērpa vietā es valkāju jaunlaicīgas rotas.

Priesteris: Dievs ir Visulabs, Viņš piedos visus mūsu grēkus.

Elīna: Arī blūze man nemaz nav no jūgendstila laikmeta.

Priesteris: Es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.

Priesteris: Ej mierā, mans bērns.

^^^^^

As it happens with nonbelievers often enough, I am lightly fascinated by Catholicism too. If I were to allow one religion and one Church to enchant me, I wish it would be Catholicism. Besides the permanent exhibition of sentiments, where my gaze follows the Southern European catholic women, altar boys and priests reciting Latin and paying attention to the choice of colour in their garments, my sister's trip to Poland was a splendid contribution to my catholic dreams. It is unbelievable how lively Catholicism is in Poland. Lasma told me that for 7 Zloty in second hand shop one could buy a costume for altar boy (I'm positive someone might find it useful), merry people were seen rejoicing on the streets next to a cross. Also, when one of Klavs' new classmates was crying, and another one got to learn it was because of a lost ring, they both got on their knees and prayed Saint Anthony, the patron saint of lost items. I should remark that for Vratislavians the spring has come way earlier - I suppose God gave the Polish spring due to their diligent prayers.

What happened? Why are you crying?

I lost my ring, sob sob sob!

Let's pray Saint Anthony!

Saint Anthony, patron of all things lost, please let us find the lost ring!

Klavs looks at his Polish Catholic classmates.

Lasma's trip to Poland has inspired me almost as if I went there myself. All of a sudden I am tempted to look at pictures of John Paul II and the Catholic clergy ordination ceremony. The Roman Catholicism is so splendid, smug and self-confident, full of long traditions and most likely full of hidden underground life too; it is something very Western, very Western Europe. It is like Art Nouveau or Italian gardens; it does look beautiful and invokes superficial liking. And it was so even before I got the completely wonderful and impressive Birthday gifts from Wroclaw - a Slavic non-minimalistic floral card with a puffy Jesus sticker on the back, a marzipan Lamb of God (born in April, I am a Ram, Sheep or Lamb too), a generously yellow-glazed Easter cookie with yet another decor of Lamb of God and a Polishly thrilling white scarf with bright florals. Lasma has a strong liking towards the Christian themes, so it is only natural she enjoyed the Middle Age and Renaissance period sculptures of Jesuses in the local museum. Also the guy with a tiny child in his hands, who turned out to be Jesus with Mary's soul.

For all that, my life and everyday is very secular and irreligious. I see churches quite often, now and then I go inside one, I celebrate the main religious festivities in irreligious fashion. At some point I realised I didn't even sin, since nonbelievers cannot have sins.
But that is what I thought til Wednesday.

A couple of days ago at my brand-new work Maruta, when clarifying me my work outfit, said that regarding the adornments, I can bring my own, in case I have something suitable. "I don't think I have something from Art Nouveau," I realistically answered. "Oh, it doesn't have to be exactly from Art Nouveau, we all sin here in this matter."

At that moment almost an illumination occurred to me - I am to start sinning very soon! I will be walking the rooms of authentically renovated interior with a huge and decorated hat on, whose task will be to trick the eyes of visitors, letting me sinfully adore myself with trinkets produced well in the 2nd half of the 20th century and wear a see-through stretchy lace high-neck blouse.

This job will make me a sinner. Then I thought, might this be the first step to Christianity? Start with a sin, keep on with penance. One of my tiny, not overly strong wishes is at some point of time to visit a priest and confess, hearing his serene voice through the grate. Then I would feel as a very cultural girl, facing the lengthy and slowly vanishing breath of Catholicism. But then, of course, I would rather own an emerald necklace sometime in a distant future than go to a Catholic priest to confess, if we judge in a realistic manner.

Elina: Come Holy Spirit into my soul. Enlighten my mind that I may know the sins I ought to confess, and grant me your grace to confess them fully, humbly, and with a contrite heart. Help me to firmly resolve not to commit them again. O Blessed Virgin Mary, Mother of my God, intercede for me through the Passion of your Son, that I may obtain the grace to make a good confession. All you blessed Archangels, Angels and Saints of God, pray for me, a sinner, that I may repent from my sins, and that my heart may be forever united with yours in eternal love. Amen.
Priest: In the name of the Father, the Son and the Holy Spirit. Amen.
Elina: Bless me, Father, for I have sinned. Father, I was cheating and instead of an authentic attire from Fin de siècle I sported too recently made trinkets.

Priest: There is no such thing that God could not forgive as. Is there anything else you wish to confess?
Elina: Yes, there is. My blouse does nothing but mislead people and it is not from Art Nouveau either.
Priest: God, the Father of mercies, through the death and resurrection of his Son has reconciled the world to himself and sent the Holy Spirit among us for the forgiveness of sins; through the ministry of the Church, may God give you pardon and peace, and I absolve you from your sins in the name of the Father, and of the Son, and of the Holy Spirit.

Elina: Amen.

Priest: May the Passion of our Lord Jesus Christ, the intercession of the Blessed Virgin Mary and of all the saints, whatever good you do and suffering you endure, heal your sins, help you to grow in holiness, and reward you with eternal life. Go in peace.

Elina: Thank you, Father!

Elina: Bless me, Father, for I have sinned. I was wearing recently produced jewellery instead of Art Nouveau style jewellery.

Priest:  God is omnibenevolent, He will forgive us all our sins.

Elina: My blouse does not come from Art Nouveau either.

Priest: I absolve you from your sins in the name of the Father, and of the Son, and of the Holy Spirit.

Priest: Go in peace, my child.