Sākt ar mazumiņu katolisku jūtu /// Step by step with catholic sentiments

Kā jau ar neticīgajiem tas parasti mēdz būt, arī mani viegli aizrauj katolicisms. Ja es gribētu ļaut kādai reliģijai un konfesijai sevi savaldzināt, es gribētu, lai tas ir katolicisms. Līdzās pastāvīgajai jūtu ekspozīcijai, kurā reizēm mans skatiens vēršas pret Dienvideiropas katoļu sievietēm, altārzēniem un latīniski deklamējošiem priesteriem un viņu uzmanībai pret krāsu izvēli, manas māsas brauciens uz Poliju bija īsts pienesums manu katolisko sapņu ziņā. Tas ir neticami, cik dzīvīga nodarbe tur ir katoļticība. Lāsma stāstīja, ka lietoto apģērbu veikalos par 7 zlotiem tur varot iegādāties altērzēna tērpu (dažiem noteikti noder), uz ielas cilvēki redzēti līksmojam pie krusta, un, kad viena Klāva kursabiedrene kā otras studentes raudāšanas iemeslu izdibināja gredzena pazaudēšanu, abas divas metās ceļos un lūdzās Svēto Antoniju, pazudušo lietu aizgādni. Piezīmēšu, ka arī pavasaris vroclaviešiem ieradies agrāk - es domāju, ka poļi labi lūgušies par pavasara atnākšanu, un Dieviņš devis pavasari.

Kas noticis? Kāpēc tu raudi?

Es pazaudēju gredzenu, šņuk šņuk šņuk!

Lūgsimies Svēto Antoniju!

Svētais Antonij, pazudušo lietu aizbildni, palīdzi atrast gredzenu!

Klāvs skatās uz savām katoliskajām poļu kursabiedrenēm.

Lāsmas Polijas brauciens mani iedvesmojis gandrīz tā, it kā es pati būtu tur paviesojusies. Pēkšņi gribas skatīties uz Jāņa Pāvila II attēliem un katoļu garīdznieku ordinācijas ceremoniju bildes. Romas katolicisms ir tik krāšņs, pašapmierināts un pašpārliecināts, garu tradīciju un droši vien tikpat garas 'melnās dzīves' pilns, un tas ir kaut kas tik ļoti rietumniecisks, tik ļoti Vakareiropeisks. Tas ir tā kā jūgendstils vai itāļu dārzi, skaisti izskatās un raisa virspusēju patiku. Un tas bija pat vēl pirms es saņēmu absolūti brīnišķīgās un trakās dzimšanas dienas dāvanas no Vroclavas - slāviski neminimālistisku apsveikuma kartiņu ar pufīgu Jēzus uzlīmi otrā pusē, marcipāna Dieva jēru (es kā aprīlī piedzimusī arī esmu Auns, vai arī Aita, vai Jēriņš), bagātīgi dzeltenu Lieldienu olas formas cepumu ar Dieva jēra trīsdimensionālu rotu un aizgrābjošu polisku baltu lakatiņu ar košu puķu rakstu. Lāsmu arī pastiprināti kustina kristiāniskās tēmas, un, saprotams, viņu uzrunāja Vroclavas muzeja viduslaiku un renesanses Jēzu skulptūras un džeka ar mazu bērnu skulptūra - Jēzus ar Marijas dvēseli.

Bet būtībā mana ikdiena ir ārkārtīgi laiciska un nereliģioza. Diezgan bieži redzu baznīcas, šad tad kādā arī ieeju, svinu galvenos reliģiskos svētkus nereliģiozā manierē. Kaut kad es sapratu, ka es taču pat negrēkoju, jo nereliģioziem cilvēkiem grēki nepiemīt.

Taču tā es domāju līdz trešdienai.

Pirms pāris dienām manā jaunajā darbā Maruta, stāstīdama par manu darba tērpu, teica, ka rotaslietas es varu arī no mājām paņemt, ja man kaut kas piemērots ir. "Man diez vai būs kaut kas no jūgenda," es reālistiski atbildēju. "Ai, var jau arī ne no jūgenda laika, mēs jau te visas grēkojam."

Tajā brīdī man taisni vai uzzibsnīja atskārsme - pavisam drīz es sākšu grēkot! Uzturēšos autentiskā izskatā atjaunotajā interjerā ar izrotātu un milzīgu cepuri galvā, kuras uzdevums būs apmeklētājiem aizmālēt acis, lai es varētu grēcīgi izrotāties ar 20.gs. krietni vien vēlos gados tapušu piespraudi un valkāt caurspīdīgu staipīgas mežģīnes blūzi ar augstu apkakli.

Šis darbs man liks kļūt par grēcinieci. Un tad es domāju, varbūt tas ir pirmais solis uz kristietību? Sāc ar grēku, turpini ar grēku nožēlošanu.Viena no manām mazajām, ne pārāk stiprajām vēlmēm ir kādreiz aiziet pie priestera un caur restītēm nožēlot grēkus. Tad es justos kā ļoti kulturāla meitene, sastapusies ar ilgo un lēni gaistošo katolisma elpu. Bet tad jau drīzāk man piederēs smaragdu kaklarota, nekā es aiziešu pie katoļu priestera uz grēksūdzi, ja domājam reālistiski.

Elīna: Lai slavēts Jēzus Kristus!
Priesteris: Mūžīgi mūžos. Āmen.
Elīna: Nāc, Svētais Gars, apgaismo manu prātu, lai es pazītu savus grēkus; modini manu gribu un sirdi, lai es par tiem patiesi nožēlotu un vaļsirdīgi tajos atzītos; dāvā man spēku, lai es tos labotu un par tiem gandarītu. Svētā Marij, grēcinieku patvērums, nāc man palīgā!
Priesteris: Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā, Āmen.

Elīna:  Es esmu grēkojusi, Tēvs. Tēvs, es krāpos un autentiska gadsimtu mijas laika tērpa vietā valkāju jaunlaicīgas rotas.

Priesteris: Nav nekā tāda, ko Dievs nevarētu piedot. Vai ir vēl kas, par ko Dievam vēlies lūgt piedošanu?

Elīna: Jā. Arī mana blūze tikai maldina cilvēkus un nemaz nav no jūgendstila.

Priesteris: Dievs, žēlsirdīgais Tēvs, kas ar sava Dēla nāvi un augšāmcelšanos samierināji pasauli ar sevi un grēku piedošanai nosūtīji Svēto Garu, lai tev caur Baznīcas kalpojumu dāvā piedošanu un mieru. Un es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.
Elīna: Āmen.
Priesteris: Slavēsim Kungu, jo Viņš ir labs.
Elīna: Jo Viņa žēlsirdība pastāv mūžam.

Priesteris: Dievs tev ir piedevis grēkus. Ej mierā.
Elīna: Paldies, Tēvs!

Elīna: Es esmu grēkojusi, Tēvs. Autentiska gadsimtu mijas laika tērpa vietā es valkāju jaunlaicīgas rotas.

Priesteris: Dievs ir Visulabs, Viņš piedos visus mūsu grēkus.

Elīna: Arī blūze man nemaz nav no jūgendstila laikmeta.

Priesteris: Es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.

Priesteris: Ej mierā, mans bērns.

^^^^^

As it happens with nonbelievers often enough, I am lightly fascinated by Catholicism too. If I were to allow one religion and one Church to enchant me, I wish it would be Catholicism. Besides the permanent exhibition of sentiments, where my gaze follows the Southern European catholic women, altar boys and priests reciting Latin and paying attention to the choice of colour in their garments, my sister's trip to Poland was a splendid contribution to my catholic dreams. It is unbelievable how lively Catholicism is in Poland. Lasma told me that for 7 Zloty in second hand shop one could buy a costume for altar boy (I'm positive someone might find it useful), merry people were seen rejoicing on the streets next to a cross. Also, when one of Klavs' new classmates was crying, and another one got to learn it was because of a lost ring, they both got on their knees and prayed Saint Anthony, the patron saint of lost items. I should remark that for Vratislavians the spring has come way earlier - I suppose God gave the Polish spring due to their diligent prayers.

What happened? Why are you crying?

I lost my ring, sob sob sob!

Let's pray Saint Anthony!

Saint Anthony, patron of all things lost, please let us find the lost ring!

Klavs looks at his Polish Catholic classmates.

Lasma's trip to Poland has inspired me almost as if I went there myself. All of a sudden I am tempted to look at pictures of John Paul II and the Catholic clergy ordination ceremony. The Roman Catholicism is so splendid, smug and self-confident, full of long traditions and most likely full of hidden underground life too; it is something very Western, very Western Europe. It is like Art Nouveau or Italian gardens; it does look beautiful and invokes superficial liking. And it was so even before I got the completely wonderful and impressive Birthday gifts from Wroclaw - a Slavic non-minimalistic floral card with a puffy Jesus sticker on the back, a marzipan Lamb of God (born in April, I am a Ram, Sheep or Lamb too), a generously yellow-glazed Easter cookie with yet another decor of Lamb of God and a Polishly thrilling white scarf with bright florals. Lasma has a strong liking towards the Christian themes, so it is only natural she enjoyed the Middle Age and Renaissance period sculptures of Jesuses in the local museum. Also the guy with a tiny child in his hands, who turned out to be Jesus with Mary's soul.

For all that, my life and everyday is very secular and irreligious. I see churches quite often, now and then I go inside one, I celebrate the main religious festivities in irreligious fashion. At some point I realised I didn't even sin, since nonbelievers cannot have sins.
But that is what I thought til Wednesday.

A couple of days ago at my brand-new work Maruta, when clarifying me my work outfit, said that regarding the adornments, I can bring my own, in case I have something suitable. "I don't think I have something from Art Nouveau," I realistically answered. "Oh, it doesn't have to be exactly from Art Nouveau, we all sin here in this matter."

At that moment almost an illumination occurred to me - I am to start sinning very soon! I will be walking the rooms of authentically renovated interior with a huge and decorated hat on, whose task will be to trick the eyes of visitors, letting me sinfully adore myself with trinkets produced well in the 2nd half of the 20th century and wear a see-through stretchy lace high-neck blouse.

This job will make me a sinner. Then I thought, might this be the first step to Christianity? Start with a sin, keep on with penance. One of my tiny, not overly strong wishes is at some point of time to visit a priest and confess, hearing his serene voice through the grate. Then I would feel as a very cultural girl, facing the lengthy and slowly vanishing breath of Catholicism. But then, of course, I would rather own an emerald necklace sometime in a distant future than go to a Catholic priest to confess, if we judge in a realistic manner.

Elina: Come Holy Spirit into my soul. Enlighten my mind that I may know the sins I ought to confess, and grant me your grace to confess them fully, humbly, and with a contrite heart. Help me to firmly resolve not to commit them again. O Blessed Virgin Mary, Mother of my God, intercede for me through the Passion of your Son, that I may obtain the grace to make a good confession. All you blessed Archangels, Angels and Saints of God, pray for me, a sinner, that I may repent from my sins, and that my heart may be forever united with yours in eternal love. Amen.
Priest: In the name of the Father, the Son and the Holy Spirit. Amen.
Elina: Bless me, Father, for I have sinned. Father, I was cheating and instead of an authentic attire from Fin de siècle I sported too recently made trinkets.

Priest: There is no such thing that God could not forgive as. Is there anything else you wish to confess?
Elina: Yes, there is. My blouse does nothing but mislead people and it is not from Art Nouveau either.
Priest: God, the Father of mercies, through the death and resurrection of his Son has reconciled the world to himself and sent the Holy Spirit among us for the forgiveness of sins; through the ministry of the Church, may God give you pardon and peace, and I absolve you from your sins in the name of the Father, and of the Son, and of the Holy Spirit.

Elina: Amen.

Priest: May the Passion of our Lord Jesus Christ, the intercession of the Blessed Virgin Mary and of all the saints, whatever good you do and suffering you endure, heal your sins, help you to grow in holiness, and reward you with eternal life. Go in peace.

Elina: Thank you, Father!

Elina: Bless me, Father, for I have sinned. I was wearing recently produced jewellery instead of Art Nouveau style jewellery.

Priest:  God is omnibenevolent, He will forgive us all our sins.

Elina: My blouse does not come from Art Nouveau either.

Priest: I absolve you from your sins in the name of the Father, and of the Son, and of the Holy Spirit.

Priest: Go in peace, my child.