Es saņēmu Biezokņa grupas debijas albuma "Jūsu draudzene tiecas pēc jums, taču izjūt arī bailes!!!" preses eksemplāru (skat. foto zemāk), tāpēc es tagad rakstu recenziju par šo albumu. Īstenībā preses eksemplāru es dabūju tāpēc, ka teicu: "Es rakstīšu par jums recenziju!", taču tik un tā dēvēšu šīs par abpusēji kauzālām attiecībām, kurās viens izriet no otra un otrs izriet no viena.
 |
| daļa albuma noformējuma |
Albuma nosaukums man patīk ļoti, ļoti. Domāju, ka viņš ir trāpīgs, patiess pēc satura un labs kā nosaukums. Nekad iepriekš nebiju sapņu tulkus novērtējusi kā noderīgu vai tīkamu literatūru, taču šis albuma nosaukums (skat. sapņu tulkā šķirkli "biezoknis") man liek savu attieksmi pārvērtēt. Visi, kas savos nakts sapņos redzējuši biezokni, ņemiet vērā savu draudzeņu patiesās jūtas, par kurām beidzot esat uzzinājuši. Un viss tikai piecu mūziku un jaunradi praktizējošu jaunu cilvēku dēļ. No otras puses, varam sevi uzskatīt par veiksminiekiem, ka grupu nesauc "Redzēt vafeles", "Jauns džemperis", "Vadmala" vai "Vizītkarte". Tad pie mums atkļūtu albumi ar attiecīgiem nosaukumiem "Liels skandāls", "Peļņa", "Apprecēt vienkāršu jaunavu" vai "Partneris, kura dzīves devīze - apmāni pirmais". (Lai gan pēdējais mani mazlietiņ uzrunā.)
Neslēpšu, ka grupa "Biezoknis" man ārkārtīgi patīk. Slēpt savas jūtas un radīt objektīva vērojuma iespaidu ir nogurdinoši, un nevienu tas arī pārāk neinteresē. Jūs tūlīt uzzināsiet, kāpēc jaunās supergrupas Biezoknis albums ir brīnišķīgs. Man šķiet, arī jums šī grupa sāks patikt.
No grupas, kurā katram dalībniekam vizuāli konceptuālā izpratne par lietām ir krietni trenētāka un pieradinātāka pie citiem šīs pasaules labumiem, nekā ir viņu muzikālo prasmju noslīpētība, varēja sagaidīt, ka albuma noformējums priecēs. Patīkami, ka vāka dizaina autore Zane Putniņa ir padomājusi par klausītāju jūtām, un pagrīdes paraugizdevniecība Rakete ir uzmanufaktūrējusi nostrādāti saskrāpētus albuma vāciņus. Zane saka, ka diska vāciņi tik ātri saskrāpējas, ka labāk to izdarīt uzreiz. Un tas strādā; daudz foršāk ir saņemt maigi matēti saskrāpētu albumu, nekā ieraudzīt, ka atkal tava neveiklība un neuzmanība ir novedusi pie jaunas švīkas.
Es gan gaidīju, ka pats Biezoknītis tiks galā ar vāciņa dizainu. Kad izrādās, ka ne un ka to darīšot Zane Putniņa,jautāju, kāpēc viņi paši to nedarīs, piektdaļa grupas teica: "Tad taču mēs viens otru nošautu!" Pareiza izvēle, jo grupas dalībnieki man patīk, un viņi arī būs nepieciešami koncertos, Jo, jāatzīst, neviens no viņiem nav aizvietojams savā izsmalcinātajā neprasmē spēlēt instrumentu un glītajā personībā.
Starp citu, nav tā, ka man nepatīk, kā viņi spēlē instrumentus un dzied. Man patīk, taču viņi tiešām īsti tādā ierastā un tradicionālā veidā spēlēt neprot, taču viņiem tas nav nepieciešams. Viņi prot labāk. Citi mūziķi viņiem mēdz jautāt (atzīmēšu, ka pirms plašas popularitātes iegūšanas Biezokņa fanu pulka pamatsastāvu veidoja viņu draugi un citi mūziķi): "Jūs tiešām nemākat spēlēt, vai arī esat superprofesionāļi, kas atsakās no pierastā un visa, ko protat?" Iespējams, ja viņi redzētu grupas dalībnieku nošu pierakstus, viņi tā nejautātu. Katram ir savs, tā teikt, autorpieraksts. Runā, ka viena no meitenēm pat pierakstot tādā kā vienkāršotā nošu rakstā. Viņi tiešām neprata spēlēt pirms grupas pastāvēšanas, un instrumenti tika lielā mērā sadalīti arī pēc tādiem kritērijiem kā "Roland, tev lielas rokas, spēlēsi basu." Bet Biezoknītis gudrs; nemācīsies 10 gadus, lai no tā visa atteiktos; viņi sāks uzreiz ar īsto piegājienu.
Runājot par pašu Biezokni un viņu raksturu, viņi ir kā bērnudārza grupiņa gripas laikā. Kad vairums bērnu ar temperatūru un zāļu tējām guļ savas gultiņās mājās, 5 bērni ir palikuši veseli, neskarti un atvesti uz bērnudārzu. Izskatās, ka pieci palikušie nemaz nav ieraduši spēlēties kopā, tāpēc viņiem nekas cits neatliek kā atrast spēļmantiņas, nostāties rindā un spēlēt mūziku. Diena bērnudārzā ir gara, mantiņu daudz un uz viņām maza konkurence, tāpēc pa albuma laiku var paspēt gan daudzus instrumentus paspēlēt, gan daudzus vārdus izrunāt. Cita Biezokņa grūpija Katrīna apgalvo, ka mazā korīša muzikālie motīvi un stāvēšana rindā ir divīzijas pazīme, un kas es esmu, lai viņai nepiekristu.
Sliktākajos no saviem koncertiem, kad apskaņošana nav tā veiksmīgākā un skanējums mūziķus nepatīkami pārsteidz, viņi atgādina biezoknī apmaldījušos meža zvērus, kas kliedz cik jaudas, lai atrastu cits citu, bet nesanāk un nesanāk, un vispār dzīve nav laba. Taču tad, kad kāds smalkjūtīgs skaņotājs ķēries pie nevienkāršās Biezokņa apskaņošanas, viņi tomēr paši ir biezoknis. Un esiet bez bēdu, ieintriģētie lasītāji, Biezokņa un skaņu režisora Uģa Vītiņa, un Jāņa Dubava (draugiem - Hela) sadarbība ir baudāma. Man šķiet, pašam Biezoknim ir svarīgi, ka viņu skaņu režisors saprot, ka viņi nevar būt ļoti tīri, jo viņi tomēr nav iztīrīta stiga, taču mazliet vietu, kur saulei iespīdēt, arī vajag. Dabaszinības apguvušie mūziķi varbūt par to nav dzirdējuši, taču manā samērā klasiskajā ģimnāzijā bioloģijā mācīja, ka saules gaismas un vēl dažu vielu ietekmē augos notiek fotosintēzes process, kura rezultāti ražo skābekli garu dziesmu nodziedāšanai.
Albums sākas ar "Pirmo ēdienu" un tā upes dūņu un ūdenszāļu skanējumu. Ūdens un zemūdens pasaules tēmas tiek risinātas arī "Otrajā ēdienā", kura zivju tēma ēdienā un kristietībā varētu Biezoknīti ieskaitīt pat kristietīgā roka kategorijā. Savukārt meitenēm veltītajās dziesmās (Ances, Līgas, Amandas dziesmās) ir tik burvīgi meiteņu repi, ka šī grupa varētu jau tik dēvēta par ūdenszāļu kristīgā repa grupu. Taču nav jau tikai reps, ir arī uzmundrinoši bērnu korīši, spocīgas, pieglaimīgas ļaunās raganas balss, kas pievilināšanas nolūkos izliekas laba (Ances dziesmā), Dvīņu dziesmas sākums ir gluži vai paraugs kontrastainos dziedājumos. Šajā dziesmā sajūta ir kā šausmu mājā, kur cauri baismiem gaiteņiem pavada mazliet cietsirdīgas ledus karalienes balss, no gaiteņa malas izlec Rolanda lipīgā balss, kuru gribas nokasīt nost, un tad vēl kā tāds mazs, nejauks joks uzrodas Amandas tiešā iedziedāšanās bez vibrato pazīmēm.
Dziesmās novērojamas pārsteidzošas harmonijas, izšķērdīgi melodiskie motīvi (piemēram, Otrā ēdiena instrumentālās beigas) un draivīgi ritmi, maigums un spars. Spars droši vien vairāk. Vēl ir arī noskumums un mierinājums ("neskumsti, neskumsti, visi ceļi ved uz kino"). Tā kā brīžam izmantotas kultūratsauces, nenāk par sliktu būt viegli izglītotam. Tad būs vieglāk atrasties pasaulē ar "ōmen", Pāvila vēstulēm un "trausliem priekšmetiem (..) maigā krēma pildījumā".
Vairāk nekā puse albuma ir veltījuma dziesmas, un tas mani silda. Cilvēkam ar vārdu dziesmas nosaukumā droši vien ir ļoti nozīmīga katra rindiņa. Piemēram, Amanda Amandas dziesmas laikā bieži pie sevis ķiķinot, jo dažas frāzes viņa ir teikusi, dažas rakstījusi Lāsmai vēstulītēs, taču mēs pārējie, kuru vārdi nesaskan ar dziesmas nosaukumu, neesam atstāti novārtā, jo poētiskais līmenis padara tekstu pieejamu arī mums, neizredzētajiem. Pieņemu, ka ir arī iespaidīgi klausīties dēlam pasūtītu savu bēru dziesmu. Piekritīsiet taču, ka savās bērēs vairs sev veltītu rekviēmu nenoklausīties. Un, piemēram, tikai lasot albuma avīzīti es atskārtu, cik gan tomēr ļoti aizkustinoša ir kāda rindiņa ("Kurmīt, mana ziemeļmeita"). Man šķiet, ka šis lingvistiskais solis nozīmi būtiski izmaina, un vispār tā ir ļoti sirsnīga dziesma.
Nobeigumā vēl mazliet par Biezokņa attiecībām ar toņiem un notīm. Biezokņa ieraksti ir ļoti interesants frekvenču izmantojuma gadījums. Lai gan nav tā, ka dziesmās grūti atrast notis to ierastajos augstumos, jūtams zināms izbrīns par iedibināto harmoniju sistēmu un tās ierobežotību. Nevarētu teikt, ka viņu pieeja ir klasiska un ka viņu izdziedātajām skaņām varētu būt bieža atbilstība ar, tā teikt, sfērām. Tas ir drīzāk tāds patiess haoss, jo viņi izmanto frekvences, kas staigā pa pārsteidzoši neizmīdītiem celiņiem no mūsdienās dominējošās skaņkārtās takām. Varētu teikt, ka Biezokņa pieeja mūzikai ir nematemātiska, savā ziņā antipitagoriska un elastīga attiecībā pret 12 toņu hromatiskā skaņojuma sistēmu. Tas tomēr ir patīkami, kad pret mūziku izturas kā pret poētisku lauku, nevis eksaktu zinātni. Šī ir vairāk instinktīvāka pieeja, un pašiem jāsaprot, kas ir labs un kas ne. Iespējams, muzikālās harmonijas izjūta mūsdienās joprojām ir pārlieku matemātiski konstruēta un skaitliskos aprēķinos balstīta, iespējams, harmonija vairs nav skaistuma mēraukla.
Tas var padarīt dziesmas grūti kaverējamas un karaokējamas, bet tas nekas. Gan iereibuši kruīza braucēji sev atradīs citu repertuāru. Būtībā tā ir tāda meža zvēru pārvietošanās pa meža biezokni, nevis Prusta varoņu sestdienas pastaiga. Taču Biezoknim zvēru pasaule tuva, viņi dzied par "zvēriem, ēdienu un visu svarīgo" (te es kaut ko citēju, tikai nezinu, ko).
 |
| aprindu hroniķes Katrīnas foto |
 |
| Lāsma no Biezokņa |
 |
| 3/5 Biezokņa un fane |
Albums varētu citēt rindiņu no Otrā ēdiena: "Baudiet un redziet, cik es esmu labs." Un vai tad labais nav tas, pēc kā tiekties un kā sabiedrībā vēlēties uzturēties.
